"Spēlmaņu nakts" balvu par mūža ieguldījumu skatuves mākslā saņems aktrises Pupure un Vazdika  (1)

LTDS 23. novembrī Valmieras teātrī organizēs 31. gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremoniju. Izvirzītos pretendentus balvai "Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā" izvērtēja un apstiprināja LTDS valde.

Teātra zinātniece Edīte Tišheizere norāda, ka Pupure 1962. gadā ienākusi Dailes teātrī, kur nostrādājusi 62 gadus. Viņa mācījusies Dailes teātra III studijā, kurā tika uzņemti vairāk nekā 60 studenti, bet beidza 41, tāpēc bija jāiztur sīva konkurence, lai piesaistītu studijas vadītāja Eduarda Smiļģa uzmanību. Tišheizere pieļauj, ka Pupure diez vai bija starp Smiļģa favorītēm, un savas pirmās lomas sagatavoja režisores Felicitas Ertneres vadībā.

Teātra zinātniece klāsta, ka, sākusi ar latviešu klasiskās dramaturģijas "gaišajiem tēliem" – Raiņa Baibu no "Pūt, vējiņi!" un Vizbulīti "Indulī un Ārijā", Blaumaņa Kristīni "Ugunī" –, aktrise pamazām savos tēlos, kas joprojām bija gaiši un rāmi, iezīmēja arī gribu un stingru mugurkaulu. Tišheizeres ieskatā par veiksmi kļuva Kalpone Kārļa Auškāpa iestudējumā "Tumšā mitekļa valdnieks".

Teātra zinātniece uzsver, ka Pupure spēj savienot respektu pret režisora prasībām, nopietnu iedziļināšanos, lai tās padarītu par savām un tad līksmu un pārliecinošu spēles prieku, pat ja loma ir dramatiska vai traģiska. Šo aktierisko prieku – savienot formu un saturu un brīvi eksistēt tēlā vissarežģītākajos nosacījumos – Lidija Pupure atklāja arī Ģirta Ēča iestudējumā "Vigīlija" Jaunajā Rīgas teātrī, ciešā partnerībā ar Ģirtu Krūmiņu, bet visas izrādes laikā nepasakot ne vārda. Pupure joprojām spēlē daudz, dažādu režisoru izrādēs un plašā dramatiskā amplitūdā.

Tišheizere atzīmē, ka Ilze Vazdika paguva spēlēt uz vienas skatuves un pat vienās izrādes gan ar vecākiem – Vilmu Lasmani un Hermani Vazdiku –, gan brāli Uldi Vazdiku. Viņa kopā ar brāli mācījusies Dailes teātra III studijā, sāka ar latviešu klasiku diplomdarbā "Pūt, vējiņi!" (1962). Pēc tam bijušas arī liriskās varones – Ibsena Solveiga "Pērā Gintā" (1964), Laimdota "Ugunī un naktī" (1965), Līgava Pētera Pētersona un Imanta Ziedoņa "Motociklā" (1967). Pēc Tišheizeres domām, īsti Vazdikas talants atvērās lomās, kur nepieciešams asums un nebaidīšanās pasmieties par sevi – kā pārplaukusī Roze Arnolda Liniņa drastiskajā "Īsā pamācībā mīlēšanā" (1973) vai kolorītā Eisbeina kundze Kārļa Auškāpa iestudētajā "Džonā Neilandā" (1992), kur nu vēl mūžīgā grūtniece un dzemdētāja Edīte Potere, kas ar nevērīgu grāciju notrauca cigaretes pelnus no zīdaiņa deguna Ainas Matīsas spožajā uzvedumā "Sievietes, sievietes…." (1986).

Ilzei Vazdikai piemīt absolūtā humora dzirde un mēra sajūta, kas ļāvusi precīzi dozēt smieklīgo arī dramatiskās lomās – kā Zenta "Zemes nodoklī" (2003). Šo aktiermākslas izpausmi augsti vērtējis Mihails Gruzdovs, kura režijā tapusi negantā veča Mega "Līnenas skaistumkaralienē" (2007) un Petrovičas kundze "Siseņos" (2008). Spilgtums, humors un mēra sajūta izcili palīdzējuši Ilzes Vazdikas spēlētajai viesnīcas pavārei Mildiņai noturēt nemainīgu skatītāju mīlestību seriālu "Neprāta cena", "UgunsGrēks", "UgunsGrēks. Atgriešanās" (2006–2023) garajā ekrāna mūžā.