Izrādes apskats: Makdonas bendes un upuri Jaunajā Rīgas teātrī

Pusgads ir pietiekami ilgs laiks, lai ieraudzītu, kā gaumīgi projektētā ēka, kurā vēsturiskas detaļas organiski saplūst ar moderno, iegūst dzīvību, un ar tikpat lielu interesi gan skatītāji, gan kritiķi seko līdzi teātra radošā procesa attīstībai, apgūstot trīs spēles telpas – Lielo, Mazo un Jauno zāli. Cik daudzveidīgi un mākslinieciski veiksmīgi tas izdosies, vēl pāragri spriest, taču jau tagad skaidrs, ka JRT popularitāte Latvijas teātra cienītāju vidū nav mazinājusies – šobrīd (novembra vidū) jau izpārdotas biļetes uz teju visām izrādēm līdz pat marta beigām.

Šo sezonu Jaunais Rīgas teātris iesācis ar Mārtina Makdonas lugas "Bendes" pirmiestudējumu Latvijas teātrī, kam režisors Alvis Hermanis devis poētisku un vienlaikus izrādes kontekstā ironisku nosaukumu – "Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj", atsaucoties uz bendes Alberta Pjērpointa krogu. Latviešu teātra skatītājam no lugu "Vientulīgie rietumi", "Līnenas skaistumkaraliene", "Vienrocis no Spokānas", "Kroplis no Inišmānas", "Konemāras galvaskauss", "Spilvencilvēks" iestudējumiem un kinofilmām "Reiz Brigē", "Inišerinas Banšī" u. c. darbiem labi pazīstamā britu–īru dramaturga Mārtina Makdonas melnais humors ir viens no izrādes pievilkšanas spēkiem, kas vienlaikus kļūst arī par problēmu, jo Jaunā Rīgas teātra izrādē tas (proti, humors) ieguvis latviski remdenu temperatūru.

Makdonas luga "Hangmen", ko latviski iespējams tulkot arī kā "Kārēji", balstās vēsturiski konkrētā notikumā, no kura izaug darba filozofiskais paradokss. 1965. gadā, kad Anglijā oficiāli tiek atcelts nāvessods pakarot, pēdējie Viņas Majestātes bendes jeb nāvessodu izpildītāji pēkšņi paliek bez darba. Tā noticis arī ar vienu no ražīgākajiem bendēm – Hariju Veidu, kurš nu spiests dzīvot ikdienišķu dzīvi un kļuvis par vienkāršu vietējās kopienas locekli. Makdonas darbā paradokss rodas no tā, ka skatītājam bende, kurš bez sirdsapziņas pārmetumiem pakāris neskaitāmus cilvēkus (daudzus no tiem – nevainīgus, kā redzam prologā izspēlētajā epizodē), šķiet uzticamāks par vienkāršu jaunu puisi no Londonas, kurš kādā nejaušā dienā ierodas Harija Veida krogā, lūdzot naktsmājas... Dramaturgs veikli manipulē ar "bendes" un "upura" jēdzieniem, sižeta pavērsienos abus tēlus šķietami samainot vietām, lai finālā atklātu pārsteidzošu situācijas atrisinājumu (kādu – tas jāredz katram pašam). Apspēlējot bendes un upura attiecību neviennozīmību, izrādes pieteikumā Alvis Hermanis norāda, ka Latvijas iedzīvotāju vidū būtiski pieaug agresija un naids: "Šo lugu izvēlējāmies, jo mūsu mīļajā Latvijā pēdējā laikā ļoti aktuāli ir visiem visus tā kārtīgi pieskatīt, uzraudzīt un, protams, nekavējoties sodīt. Vēlams tā, lai pēc tam neceļas un miers."

Makdonas lugā lielākā daļa varoņu runā Anglijas ziemeļiem tipiskajā lauzītajā dialektā, turklāt, kā paredz autora remarka, dara to tik ātri, lai valoda kļūtu par vienu no humora avotiem un krogā visu dienu pavadošo tipāžu rakstura īpatnībām. Tieši runas veida atšķirība rada arī pastiprinātu kontrastu starp kolorīto vietējo komūnu un noslēpumaino svešinieku – jaunekli Mūniju, kurš raisa visu interesi un neuzticību, runājot tīrā, literāri pareizā "Londonas akcentā". Gluži loģiski, ka latviešu versijā lugas valodiskais kolorīts "pazudis tulkojumā", bet tikpat skaidrs, ka režisoru nav interesējis lugas komiskais potenciāls, jo uz skatuves redzam iestudētu nevis žanriski tīru komēdiju, bet gan poētiski filozofisku detektīvu, kurā liela nozīme ir teksta "izgaršošanai", atvēlot lielu skatuves laiku aktieru individuālajiem monologiem un neglabājami upurējot komēdijai nepieciešamo tempu un dialogu asumu.

Iestudējuma atmosfēras veidošanā liela nozīme ir scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Kristīnes Jurjānes lieliskajam darbam. Māksliniece radījusi poētiski daudznozīmīgu milzīgu trīsstāvu ēkas fasādi, kas stiepjas visā Lielās zāles platumā un augstumā un uzbūvēta no neskaitāmām durvīm un logiem, liekot domāt ne tikai par Harija Veida pakārto upuru zārku vākiem, kas kā trofejas simboliski karājas pie viņa kroga sienām vai caur izgaismotajiem lodziņiem noraugās lejup uz viņu, bet arī par neskaitāmajām izvēlēm, ko katram no mums ik dienu jāpieņem, ejot savu dzīves ceļu. Pirmajā stāvā, uz skatuves, iekārtots pavisam reālistisks īru krogs, kurā, ģērbti dažādu toņu brūnos kostīmos un šķietami saplūzdami ar koka interjeru, kā mūžīgie rekvizīti sēž vietējais kolorīts – Harija Veida pastāvīgie klienti. Visu izrādes tēlu sejas klāj balts grims, signalizējot, ka varoņi, iespējams, jau ir miruši un tas, ko vērojam, ir atskats uz vairs neeksistējošu pasauli. Savukārt kā montāžas šķēres starp ainām izskan dažāda rakstura īru dziesmas – ironiskas, skumjas un jautras, apturot skatuves darbību un pulcējot visus izrādes tēlus vienotā kopkorī, kura funkcijas ir ne tikai iezīmēt mainīgo noskaņu pārejas, bet arī, kā šķiet, maskēt aiz muguras veikli notiekošās skatuves pārbūves.

Šī sakārtotā vide, kurā liela nozīme ir rutīnai un ierastajai kārtībai, arī veido fonu sižetiskajiem pavērsieniem. Par lugas un arī izrādes galvenajiem lūzuma punktiem kļūst trīs tēlu ierašanās. Vispirms tas ir okšķerīgais Ritvara Logina žurnālists Klegs, kurš ar dažādiem līdzekļiem atraisa Hariju Veidu, liekot atklāt profesijas noslēpumus. Logins lomā darbojas organiski un atraisīti, atbilstoši detektīva žanram radot daudznozīmīgi interpretējamu tēlu. Izlasījis Klega veidoto publikāciju, pie Harija Veida ierodas arī viņa galvenais konkurents Alberts Pjērpoints, kurš Gundara Āboliņa izkāpināti groteskā atveidojumā ieguvis cēla, svinīga aristokrāta vaibstus, radot kontrastu starp viņa pārstāvētās profesijas brutalitāti un paša Pjērpointa izsmalcināto dzīvesstilu. Savukārt vissarežģītākā loma iestudējumā uzticēta jaunajam aktierim Tomam Harjo, kura Pīters Mūnijs kļūst par galveno Oldhemas krodziņa sarunu tematu. Viltvārdis un nežēlīgs slepkava, kurš plāno atriebties par bendes netaisnīgi noslepkavotu draugu, vai vienkārši jauns, noslēpumains vīrietis, kuram rodas simpātijas pret Harija Veida meitu Širliju? Uz šo jautājumu atbild iestudējuma fināls, bet jaunajam aktierim šis ir īsts aktiermākslas pārbaudījums, ar kuru viņš tiek galā mainīgiem panākumiem. Nenoliedzams ir Toma Harjo skatuviskais šarms, un viņa tēlam izrādes darbībā var sekot līdzi ar neatslābstošu interesi, kamēr psiholoģiskajā lomas zīmējumā vēl nedaudz pietrūkst meistarības, izteiksmīgai deklamācijai brīžiem dominējot pār iekšējo darbību.

Iestudējums balstās Jaunā Rīgas teātra aktiertrupas kodola ar garšu izspēlētos tēlos – izbaudot sev atvēlēto skatuves laiku, bendes Harija Veida lomā sev ērtā, viegli pašironiskā teritorijā, smīdinot skatītājus un brīžiem arī skatuves partnerus, darbojas Andris Keišs. Līdzīgi kā Makdona savā lugā, arī Hermanis iestudējumā galvenā bendes lomu atvēlējis aktierim, kuram piemīt organiska skatuviskā harisma, paradoksāli liekot viņu uztvert kā labi pazīstamu draugu, nevis slepkavu. Komisko tipāžu zonā ērti darbojas arī Kaspars Znotiņš (Čārlijs), Jānis Skutelis (inspektors Fraijs), Dāvids Pētersons (Sidnijs) un Jevgenijs Isajevs (Artūrs), kaut gan iestudējuma loģikas kontekstā neizbēgami rodas jautājums, kādēļ īru krogā ir krievu akcentā runājošs tēls, kura biogrāfija nekādi netiek atklāta.

No pārējās tēlu sistēmas atšķirīgas, psiholoģiski dziļākas varones izdevies radīt divu paaudžu aktrisēm. Baibas Brokas (bendes sieva Elisa) skumjajā varonē saskatāmas gan raizes par ģimenes un vīra reputācijas uzturēšanu, gan nožēla par, iespējams, izniekotu un nepareizi nodzīvotu mūžu, aktrisei šķietami epizodisku lomu izaudzējot par dzīvu un līdzpārdzīvojumu raisošu tēlu. Kā jauna, talantīga aktrise sevi parāda arī Evelīna Priede – viņas Širlija ir ārēji neveikla un noslēgta, taču iekšējā pasaulē jūtīga un ilgu pilna jauna meitene, kuras trauslā būtne acīmredzami neierakstās uz skatuves attēlotajā skarbajā vīriešu pasaulē.

Mārtina Makdonas luga "Bendes" pelnīti ir saņēmusi Lorensa Olivjē balvu Lielbritānijā un Ņujorkas kritiķu balvu kā labākā jaunā luga. Ir patiess prieks, ka nu šis dramaturģijas darbs sācis dzīvi Latvijā, apstiprinot šī dramaturga lugu dzīvotspēju uz Latvijas teātru skatuvēm. Poētiski, nesteidzīgi un ar savu filozofisko pēcgaršu – šis iestudējums organiski ierakstās Jaunā Rīgas teātra repertuārā, un izpārdotās izrādes liecina, ka skatītāji ir izslāpuši pēc labas dramaturģijas un labiem aktierdarbiem.