Fantazējot, dauzoties un baidoties. Ko teātri piedāvā bērniem un jauniešiem šoruden

Rēzeknē, festivāla "ORGANismi" programmā, šoruden bija piedzīvojams arī Gerda Lapoškas veidotais koncertuzvedums bērniem "Kaimiņi"... Toties pamanījos noskatīties divus programmas "Latvijas Skolas soma" projektus – Cēsu Mazā teātra "Distanci" (rež. Sofija Meļņikova) un Jāņa Ķirša mūziklu "Klase" (rež. Juris Jonelis), abi ir patiešām labi un vērtīgi kultūras produkti. No garā uzskaitījuma iespējams secināt, ka piedāvājums ir un ir, ko izvēlēties, arī tad, ja atlase tiek veikta tikai jaunumu kontekstā.

Lietuviešu režisora Jona Terteļa izrādei ir iespaidīgs vizuālais tēls (māksliniece Pamela Butāne, ilustrators Reinis Pētersons). Izrāde pārsteidz gan ar skatuves plašumu, gan ar vareni apjomīgajiem scenogrāfiskajiem "ķermeņiem". Tikpat ļoti pārsteidz tas, cik daudz šajā iestudējumā (izrādē jauniešiem!) tiek runāts. Izrādes ilgums ir vien nedaudz vairāk par stundu, taču varoņi runā gari un plaši. Tas ir neproporcionāli daudz gan lielās skatuves formātam, gan jauniešu uztveres paradumiem. Jau izrādes ievadā tiek stāstīts par to, kas ir bijis pagātnē un kas notiek tagad, arī izrādes gaitā stāstniece – pieaugusī Anna – ik pa laikam komentē notiekošo. Tāpat citi aktieri enerģiski žestikulē, ilustrējot to, ko viņi runā vai domā. Lai gan visi aktieri strādā pašaizliedzīgi un visiem spēkiem cenšas piepildīt izrādes telpu gan ar enerģisku stāstīšanu, gan darbošanos lomās, asociācijas ar jauniešu vientulības, draudzības vai jauna cilvēka mērķtiecības jautājumiem raisās tikai pēc tam, kad kārtīgi izpētīta programmiņa.

Galveno varoni Annu pusaudža vecumā spēlē gan Madara Viļčuka (14 gadu vecumā), gan Rūta Dišlere (Anna, kas atceras pusaudža gadu notikumus), savukārt Arturs Krūzkops viens pats pārmaiņus spēlē vairākus tēlus (Nātans, Zilā lapsa). Taču izrādes sākumā nav viegli uzreiz saprast šos spēles noteikumus. Droši vien atslēgas vārds iestudējuma uztverē ir fantāzija – citādi grūti noticēt, ka mūsdienās, ja drauga ģimene ir pārcēlusies dzīvot citur, pusaudžiem Annai un Nātanam uzreiz var pārtrūkt komunikācija. Šodienas jaunieši nepārtraukti savstarpējā saziņā ir "snapčatos", "tiktokos" un "instagramos".

Iestudējumā solīto "anime" stilistiku vislabāk attaisno Mārtiņa Meiera Muzikants un Milēnas Miškēvičas Cīnītāja, kuri plastikā un uzvedībā itin labi ļauj iztēloties virtuālu (spēļu/animācijas filmu) pasauli. Savstarpēji dauzoties un "purinot" savus košos kostīmus, daļu jautrības ienes Daiņa Gaideļa LBPS un Alda Siliņa SBPL. Noslēpumainību Ēnas tēlā (loma bez teksta) mēģina radīt Klāvs Kristaps Košins. Vien dažas replikas atsevišķās epizodēs piešķirtas Leldes Dreimanes Avotu dievietei, kura tipina graciozi kairiem soļiem, un Katrīnas Grigas Tumšzaļajai dāmai. Lai arī izrādes veidotāji savu vēstījumu adresējuši jauniešiem, stāsts par jauna cilvēka drosmi iet pasaulē, kurā nākas piedzīvot bēdas, skumjas un bailes, drīzāk uzrunās mazākos skatītājus.

Dailes "Zilajā lapsā" var atpazīt japāņu "anime" tēlus, kuri mēģinājuši uzvarēt laiku, savukārt Leļļu teātrī Elisas Matvejevas un Malgožatas Apses radītā meitenīte Alma mēģina atrast laiku. Un vienlaikus viņai vajag pārvarēt bailes no nezināmā – viņas ģimenei drīzumā jāpārceļas uz citu valsti. Neraugoties uz sajukušo ikdienas kārtību mazās Almas (kuru atveido Malgožata Apse un viņai līdzīga lellīte) pasaulē, režisora Rūdolfa Apses veidotās kamerizrādes intonācija ir ļoti silta un iedrošinoša. Burtiski pāris metru attālumā (mazajā zālē) mazie skatītāji vēro Almas istabu, kas pilna ar mantām un kastēm. Šajā ainavā uzmanību piesaista kopā ar mammu (vai abiem vecākiem?) uzbūvētā kartona pils. To nevarēs paņemt līdzi, taču tieši šī "manta" saistās ar mīļām un dārgām atmiņām. No personīgās pieredzes zinu, ka bērniem lietu (vecāki teiktu, krāmu un štruntu!) kults ir neticami spēcīgs. Jācer, ka mamma varbūt "salūzīs" un šo dārgo kartonu līmējumu uz Rīgu tomēr varēs paņemt līdzi, kaut vai izjauktā veidā. Mamma (Dana Avotiņa-Lāce), lai arī "viņai nav laika", komunikācijā ar Almu ir ļoti jauka gan tad, kad ir stresā, gan vēl jo vairāk brīdī, kad saprot – jāatrod laiks ar savu bērnu parunāties, gan apzināties savas bažas un bailes, gan mēģināt nomierināt mazo bērnu.

Ir, protams, atšķirība tajā, ko var paņemt, ceļojot ar vilcienu, lidmašīnu vai personīgo auto vai mantas sūtot ar kādu furgonu vai prāmi, taču izrādes fokusā ir tieši maza bērna sajūtas, šaubas, neizpratne par konkrēto brīdi, kurā visas lietas jāsakārto kastē. Vēl ļaunāk, ja uzrodas Laika zaglis, Brīvlaiks un Laiknesis (lomās Mārtiņš Gailis), kuriem arī ir savas intereses. Visam uzreiz nav laika – visu glīti sakārtot, paspēlēties, padauzīties. Taču fināls nes nomierinošu atziņu, ka visam ir savs laiks.

Ticu, ka teātrim vienmēr nav jābūt tikai "tīrai" izklaidei ne bērnu, ne jauniešu auditorijā, pat ja izrādēs varam piedzīvot tīru prieku. Ja Leļļu teātrī kā pievienoto vērtību ievēroju asprātīgās valodas un jēgas saspēles ap vārdu "laiks", tad Čehova teātra "Pelnrušķīti" spēju iedomāties kā lielisku mācību materiālu krievu valodas apguvē. Neizliksimies – daudzās skolās pagaidām kā otrā svešvaloda arvien iespējama tikai krievu valoda. Un, ja kaimiņos mums agresorvalsts ir Krievija, gan jau krievu valodas zināšanas drīzāk ir ieguvums, nevis lieka bagāža. Tā arī kopā ar savu vidusskolnieci skatījos režisores Paulas Pļavnieces un dramaturģes Lindas Rudenes jaunāko Pelnrušķītes versiju. Čehova teātra "Pelnrušķīte" noteikti ir daudzkārt atraktīvāks veids valodas apguvē (daži dialogi ir īpaši atsperīgi!) nekā jebkurš cits Krievijas oriģinālsaturs "YouTube" un citās interneta platformās. Šī ir muzikāla izrāde, kurai jaukas dziesmas sacerējis Reinis Sējāns. Un arī tās var noderēt kā treniņuzdevumi.

Izrādes vēstījuma galvenā tēma ir cieņpilna sadzīvošana ar dabu. Vienlaikus izrāde mēģina parādīt, ka arī starp dažādu uzskatu, kārtu un pārliecību ļaudīm iespējama cieņpilna komunikācija. Pat ja vienā pusē ir īsta "asfalta koalīcija", kuru veido Veronikas Plotņikovas Pamāte un viņas gražīgās meitas Anastasijas Ļovinas un Natālijas Živecas aizrautīgajā tēlojumā, bet otrā – dabisko pļavu aprūpētāji Roze (Pelnrušķīte) un viņas tēvs, kā arī sirsnīgais dārznieks-biškopis Princis. Visi pārpratumi var tikt atrisināti, un pazaudētās kurpes galu galā atrod savas īstās kājas jeb īpašniekus.

Šajā iestudējumā skatuve ir kā liels un košs spēļlaukums. Scenogrāfes Sintijas Jēkabsones iekārtotā skatuves ripa sparīgi griežas, te atklājot Prinča dārzu, te Rozes pļavas. Aktieri apdzīvo gan skatuves grīdu, gan jumta dārzu "otrajā stāvā", bet krustmāte Bite omulīgajā Jekaterinas Frolovas "lidojumā" vispirms parādās lonžā. Aktieru ansamblis ir organiski pieņēmis rotaļīgās spēles noteikumus un mūsdienīgo Pelnrušķītes stāstu izdzīvo ar patīkamu vieglumu.

Kad izrādes sākuma ainā Princis pļavā pazaudē savu "snīkeru", šķiet, ka būs gaidāma pasakas apgrieztā versija, taču šī epizode ir tikai viens no daudziem papildinājumiem, apaudzējot pasakas pamatshēmu. Kurpīti, kā jau Pelnrušķītei pienākas, pazaudē arī pati Roze. Pēc balles Princis dodas meklēt kurpītes īpašnieci, un Pamāte pēkšņi parādās spēles laukumā ar milzīgām šķērēm. Atmiņā uzreiz ataust epizode no Liepājas "Grimmiem" – sveiciens Elmāra Seņkova versijai, kur Pamāte, lai meitiņām uzstīvētu kājās smalko "adidas" botu, apgriež meitu kāju pirkstus ar kārtīgu tuteni!

Paula Pļavniece izrādi bērniem iestudējusi arī Nacionālajā teātrī. Arī šim uzvedumam radīts spilgti košs ietērps – scenogrāfs Kristaps Kramiņš veikli izmantojis skatuves ripas un gremdētavas iespējas, lai leļļu pasaulei līdzīgajā Sālsvārnas salā dinamiski mainītos notikumu vietas. Miniatūrās salas mājiņas, steķi un terases ir tieši tik mazas, lai pieaugušie aktieri tikai ar piepūli varētu noturēt līdzsvaru. Efekts izdodas tieši tāds, it kā pa pasauli staigātu mazi, neveikli bērneļi. Būtu jauki, ja aktieri pārlieku nepārspīlētu savu atveidojamo bērnu uzvedību un uz skatuves redzamie Lindgrēnes stāsta varoņi vienkārši dzīvotu, runātos, brīnītos, dusmotos, spēlētos...

Pateicoties Edgara Mākena radītajām dziesmām un aktieru spējai pašiem spēlēt kādu instrumentu, spēlēšanās turpinās arī muzicēšanā. Fināla kopdziedāšana ausīs skan vēl vairākas dienas, atgādinot par tiem veiksmīgajiem piemēriem, kad no iestudējumiem tautā aizgājušas Imanta Kalniņa, Raimonda Paula un citu komponistu radītās dziesmas.

Beigās kopā ar aktieriem paklanīties tiek izvests arī īsts sanbernārs. Sestdienas vakarā, kad izrādi skatījos es, suns Kūpers īsti negribēja piedalīties šajā atrakcijā un vaktēja iespēju atkal un atkal tikt atpakaļ kulisēs. Ir tāda nerakstīta patiesība, ka ne pārāk izdevušos pasākumus bērni un dzīvnieki vienmēr spēs izglābt. Šeit nav pamata satraukumam, jo lielā suņu lelle Bocmanis (un sanbernāram Bocmanim šajā stāstā ir ļoti svarīga loma!), kuru pārmaiņus vada vairāki aktieri un reizē stāsta varoņi, ir tieši tik simpātisks, dzīvs, kustīgs un draudzīgs, lai to varētu iemīlēt līdz ar pirmo parādīšanās brīdi (kustību konsultants Agris Krapivņickis). Izrādes otrajā daļā bērniem un pieaugušajiem jātiek galā ar emocijām, kas radušās pēc ziņas, ka Bocmanis nokodis citus mazos "brāļus", tāpēc būtu nošaujams. Taču viss beidzas laimīgi, burvīgais suns paliek dzīvs, un... gan jau arī šī izrāde teātra repertuārā paliks uz ilgu laiku.