Liepājas teātris šoruden savā repertuārā piedāvā divus spēcīgus oriģināldramaturģijas iestudējumus, kas katrs savā veidā un savā žanrā runā par tumsas neizbēgamo klātbūtni cilvēka dzīvē, vienlaikus aicinot meklēt gaismu.
Personisks stāsts atsvešinātā formā
Dramaturģes Ludmilas Roziņas luga "Dievs ir šeit" ir viens no atklātākajiem darbiem, kāds pēdējo gadu (vai pat desmitgades) laikā redzēts uz Latvijas teātra skatuvēm. Prātā kā līdzīgi piemēri nāk Vladislava Nastavševa personīgajām ģimenes traumām veltītais izrāžu diptihs "Cerību ezers" (2015) un "Cerību ezers aizsalis" (2018) JRT, Klāva Kristapa Košina narkotiku tirdzniecības pieredzei veltītais dokumentālais darbs "Konklāvs" (2021, DDT) vai Annas Belkovskas kopā ar Jāni Balodi un Viesturu Balodi radītais iestudējums "Mantojums" (2023, DDT), kas bija balstīts dzejnieces un dramaturģes personīgajā stāstā par viņas attiecībām ar tēvu. Tajā pašā laikā "Dievs ir šeit" nav salīdzināms ne ar ko citu, jo tajā pieteikto tēmu smagums šo darbu neļauj ievietot kādā "plauktiņā" vai "rāmī". Stāsts par bērna zaudēšanu salīdzinoši nesen izskanējis arī uz Nacionālā teātra lielās skatuves tapušajā Katas Vēberes "Sievietes daļas" iestudējumā (2022) Ināras Sluckas režijā, kamēr Ludmilas Roziņas un Valtera Sīļa izrāde "Dievs ir šeit" notiek Liepājas "Lielā dzintara" Mazajā zālē, tādējādi radot ļoti intīmu, pietuvinātu gaisotni un liekot skatītājiem justies kā tuviem draugiem, ar kuriem notiek atklāta, nepastarpināta saruna. Smaga, taču vienlaikus neticami gaiša un dzīves jēgu apliecinoša.
Abi aktieri, bet jo sevišķi Kintija Stūre, šajā iestudējumā atklājas kā spēcīgi skatuves mākslinieki, kuriem pa spēkam ir arī ļoti sarežģīti psiholoģiski uzdevumi kamerformātā, kur nav iespējams izlīdzēties ar ārējiem izteiksmes līdzekļiem.
Jaunie aktieri Kintija Stūre un Valts Skuja izrādes laikā iziet cauri amerikāņu kalniņiem, psiholoģiski pārliecinoši izdzīvojot visdažādākos emocionālos stāvokļus – sākot ar kaisli un ar nākotnes plāniem saistītu aizrautību, turpinot ar spītīgu apņēmību un dažādu atjautīgu vai brīžiem muļķīgu risinājumu meklēšanu, lai tiktu pie kārotā bērniņa, beidzot ar sāpēm un tumsu, kas gluži fiziski ielaužas skatuves telpā, un sērām kā dabisku un neizbēgamu dzīves sastāvdaļu. Abi aktieri, bet jo sevišķi Kintija Stūre, šajā iestudējumā atklājas kā spēcīgi skatuves mākslinieki, kuriem pa spēkam ir arī ļoti sarežģīti psiholoģiski uzdevumi kamerformātā, kur nav iespējams izlīdzēties ar ārējiem izteiksmes līdzekļiem.
Darbību atbalstoša un papildinoša funkcija izrādē ir Everitai Pjatai-Gertnerei, kura, nomainot kostīma detaļas vai balss intonācijas, iejūtas gan galvenās varones mātes, gan draudzenes, gan medicīnas personāla tēlos. Aktrise darbojas pārliecinoši, balansējot uz gaumīgas groteskas robežas un radot priekšstatu par daudzajiem skatpunktiem un viedokļiem no malas, ar ko saskaras galvenā varone, tostarp asprātīgi ilustrēta "Googles" padomu klātbūtne katra cilvēka ikdienā, cenšoties izprast medicīniskās diagnozes un atrast līdzīgus pieredzes stāstus interneta dzīlēs. Caur Pjatas-Gertneres izspēlētajiem galvenās varones ceļā satiktajiem tēliem izskan gan dažādi netaktiski personiski jautājumi un "ieteikumi", ko dramaturģe ievietojusi arī izrādes programmas grāmatā ("Vai jums vēl var būt bērni?" vai "Ķerieties drīz pie nākamā, nav ko daudz gaidīt!"1), gan medicīnas darbinieku profesionālā un morālā (bez)atbildība dažādās izšķirošās situācijās, kas izrādē neuzbāzīgi, taču nepārprotami ieskicēta kā viena no blakus tēmām.
Lugas teksts notikumiem ļauj izsekot hronikas veidā, tagadnes laikā ievijot pa kādai atmiņu cilpai un neskopojoties ar humora un pašironijas klātbūtni pat vistumšākajos sižetiskajos mirkļos. Jau pašā prologā skatītājs uzzina, ar ko izrāde beigsies, tādējādi jau it kā sagatavojot gaidāmajam ceļam. Arī Valters Sīlis izrādes darbību būvējis ar dažādiem atsvešinājuma elementiem, neļaujot vēstījumam ieiet melodramatisma vai pārspīlēta traģisma sliedēs, kas aktieriem savukārt ļauj neizplūst pārmērīgā emocionalitātē, bet saglabāt tehnisku precizitāti izrādes zīmējuma īstenošanā, savukārt skatītājiem – nesajust izrādes vēstījumu kā smagu slogu, kā dažkārt gadās psihoterapeitiski ievirzītos skatuves mākslas projektos.
Izrādes radošajā komandā veiksmīgs ir arī Ievas Kauliņas (kostīmi, scenogrāfija) un Viestura Andersona (gaisma) devums. Baltā skatuves platforma ar nedaudzajām mēbelēm asociatīvi viegli pārtop te par mājīgu dzīvojamo istabu, te ārsta uzgaidāmo telpu vai slimnīcas palātu, te par galvenās varones apziņas/zemapziņas telpu. Variējot siltas un aukstas gaismas laukumus, "stand-up" komēdijai raksturīgos spilgtos starmešus, kas galvenās varones mikrofonā runātos medicīnisko procedūru aprakstus padara par atsvešinātu šovu, vai ēnas, kas pārņem un apēd visu gaišo, sevi pārliecinoši kā gaismu mākslinieks pieteicis Viesturs Andersons.
"Dievs ir šeit" ir darbs, kas ne tikai uzrunā ar drosmīgu atklātību un aktualizē sabiedrībā maz apspriesto tēmu par neauglību un bērna zaudēšanu, bet kas paradoksālā kārtā arī uzrunās ļoti plašu auditoriju – ne tikai tos, kas cīnījušies par ģimenes izveidošanu, bet ikvienu skatītāju, kas kaut reizi dzīvē ir piedzīvojis smagu zaudējumu un mācījies ar to sadzīvot, pamazām atgūstot cerību un ticību dzīvei un Dievam.
Autore Ludmila Roziņa lugā virtuozi ievijusi dažādas blakus tēmas – līdzās jau pieminētajai saskarsmei ar privāto vai valsts iestāžu medicīnas personālu netieši pieminēti jautājumi par finansiālajām grūtībām, ar kurām jāsaskaras kultūras nozarē strādājošajiem, sabiedrības neiecietību un nespēju vai nevēlēšanos iedziļināties un palīdzēt līdzcilvēkiem, kuri cieš no dažādām mentālām vai fiziskām problēmām, vīra un tēva lomu grūtniecības laikā un laulības dzīvē kopumā u. tml. "Dievs ir šeit" ir darbs, kas ne tikai uzrunā ar drosmīgu atklātību un aktualizē sabiedrībā maz apspriesto tēmu par neauglību un bērna zaudēšanu, bet kas paradoksālā kārtā arī uzrunās ļoti plašu auditoriju – ne tikai tos, kas cīnījušies par ģimenes izveidošanu, bet ikvienu skatītāju, kas kaut reizi dzīvē ir piedzīvojis smagu zaudējumu un mācījies ar to sadzīvot, pamazām atgūstot cerību un ticību dzīvei un Dievam. Citējot Ludmilu Roziņu: "Vairākkārt galvā iepeldēja domas, ka izrādi par grūtniecības pārtraukšanu vajadzētu atcelt, jo klusēt par notikušo maldinoši šķita mazāk sāpīgi, nekā runāt par to. Taču šī luga ir veltījums manai meitai, un es ar to dalos, jo ticu – kādam tas var palīdzēt kaut nedaudz nejusties vientuļam. Vismaz man tāds stāsts būtu noderējis."2
Trauslais Vakaru skaistums
Līdztekus šim darbam Liepājas teātra Lielajā zālē tapis vēl viens oriģināldramaturģijas projekts, ko ar jūtamu aizrautību un rūpību īstenojusi talantīga jaunu skatuves mākslinieku komanda. Matīsa Budovska un Klāva Meļļa radītais teksts, tāpat kā iestudējuma darbība, ieturēts mūsdienīga absurda estētikā, nojaucot robežas starp apzināto, skaidri saprotamo, loģisko un mistisko, neloģisko, neticamo. Izrādes pirmajā daļā ir teju neiespējami uztvert un izsekot līdzi sižetiskajam pavedienam, tādējādi priekšplānā izvirzoties Kristapa Kramiņa lakoniski izturētajai, taču pārsteigumiem bagātajai scenogrāfijai, kurā gulta eleganti transformējas par ledusskapi, bet dzeltenu žalūziju siena kļūst par tādu kā aizspogulijas robežu, uz kurieni un no kurienes uz skatuves gan parādās, gan pazūd gan tēli, gan scenogrāfijas elementi.
Jau pavisam drīz kļūst skaidrs, ka pieteiktais izrādes žanrs – "izmeklēšana divās daļās" – nav burtiska atsauce uz detektīvžanru, kurā tiek meklēts motīvs upura nogalināšanai un beigu beigās atrasts vainīgais, bet gan pieteikums filozofiskiem meklējumiem, kuros ikviens pēkšņi var kļūt par vainīgo, izmeklētājs – par upuri, u. tml. Izrādes otrais cēliens noteic jau precīzāku diagnozi – paša Izmeklētāja iekšēju izdegšanu, kas simboliski sasaucas ar Vakaros notikušo ugunsgrēku un Dzejnieka slepkavību – sadedzināšanu. "Šodienā notiek neskaitāmi daudz lietu, kuras gribam, bet nespējam ietekmēt. Šodienā ir diezgan viegli sašļukt un padoties. Šī luga un izrāde ir tapusi no sajūtas par nogurumu, kas iestājas, kad nespējam tikt galā ar sevi tumšos brīžos. Un tā ir veltījums visiem tiem, kuri ar savu iekšējo gaismu pret šo tumsu mēģina cīnīties. Šodien, nevis rīt!"3 programmiņā izrādes ideju rezumē tās autori Budovskis un Mellis.
Jau pavisam drīz kļūst skaidrs, ka pieteiktais izrādes žanrs – "izmeklēšana divās daļās" – nav burtiska atsauce uz detektīvžanru, kurā tiek meklēts motīvs upura nogalināšanai un beigu beigās atrasts vainīgais, bet gan pieteikums filozofiskiem meklējumiem.
"Rītausma Vakaros" ir ļoti kinematogrāfiska izrāde (ne velti tā jau nodēvēta par "latviešu "Tvinpīku""). Nika Ciprusa krāsām piesātinātā gaismu partitūra, kurā organiski iekļaujas arī projekcijas, visu uz skatuves notiekošo it kā ļauj skatīt caur dūmakainu – sūnu zaļu, dzeltenu, oranžu vai violetu – filtru, reālistisko skatpunktu nomainot šķietami arvien biezākai simboliskai sapņa miglai. Arī pati skatuviskā darbība, iesākusies šķietami reālistiski, pavisam drīz pakļaujas citiem – zemapziņas – likumiem, ietverot atkārtojumus, palēninājumus, "pārtīšanas", tuvplānus un tālplānus. Vienlaikus iestudējumā saskatāma arī spēcīga ekspresionisma teātra ietekme. Visi skatuves tēli jau iecerē ir depersonalizēti, nosaucot tikai to sociālās lomas (Izmeklētājs, Direktors, Soliste, Policists, Skolotāja, Viesnīcnieks, Padomnieks u. tml.), bet līdz galam neatklājot šo tēlu būtību.
Izrādes vizualitātē veiksmīgi ir Martas Treines radītie kostīmi – spēlējoties ar asprātīgām detaļām, faktūrām vai krāsām, tērpu māksliniecei izdevies radīt spilgtas individualizētas tēlu grupas. Lieliska ir arī Edgara Mākena komponētā mūzika, ko izrādē izpilda "ciemata lepnums" – meiteņu vokālā grupa Agneses Jēkabsones Solistes, Agnijas Dreimanes Mūziķes un Ineses Kučinskas Skolotājas iemiesojumā. Dziesmām piemīt trauksmains vai, tieši pretēji, meditatīvs raksturs, atspoguļojot zemapziņā gruzdošus impulsus vai sniedzot vispārinošu komentāru uz skatuves redzamajam, piemēram, izrādes finālā, kurā skan nogalinātā Dzejnieka sarakstītā dzeja: "Drīz būs tumsa,/ Neļaujiet tai notikt!/ (..) Dzīvot naktī,/ Domājot par rītu,/ Aptumsuma laikā./ Radīt gaismu,/ Radīt īstu, spožu,/ Neredzētu gaismu./ Bail no pelniem,/ Bail no sevis paša,/ Spoguļa otra puse."4
"Rītausma Vakaros" ir viena no neparastākajām un stilīgākajām šīs sezonas teātra izrādēm.
No aktieriem izrādes mākslinieciskais uzstādījums prasa absolūtu atsvešinājumu un ļoti precīzu, nereālistisku aktierspēles stilu, turoties izvirzīto spēles noteikumu rāmī, ko ievērot izdodas tikai daļai no aktieransambļa, veidojot nevienmērīgu sniegumu. Visprecīzāk izrādes estētikā darbojas abi protagonisti – Rolanda Beķera apjukušais Izmeklētājs, caur kura acīm skatītājs iepazīst Vakarus un tur dzīvojošos vietējos iedzīvotājus, kā arī cenšas "izlobīt" nozieguma būtību, un viņa nosacītais spoguļattēls – nogalinātais Dzejnieks/ viņa dvīņubrālis – pilsētās mērs Zvērs, kura lomā redzams Mārtiņš Kalita. Abiem aktieriem piemīt zināma vizuālā līdzība, ko režisors gudri izmantojis, un smalka ķermeņa plastika, pamazām arvien uzkrītošāk kļūstot par dubultniekiem jeb viena cilvēka divām pusēm – gaišajai un tumšajai, kas savā starpā atrodas nemitīgā cīņā. Te jāpiebilst, ka izrādei nav piesaistīts kustību konsultants, tādēļ īpašs kompliments par māksliniecisko finālu, kas pavisam noteikti kronējams par vienu no skaistākajiem skatuviskajiem brīžiem šajā teātra sezonā.
Kā spilgti absurdi tipāži izrādē teicami darbojas Gata Malika Policists, Kaspara Goda Padomnieks un Madaras Kalnas Bezdarbniece, epizodēs precīzi ir arī dvīņi – Edgara Ozoliņa Viesnīcnieks un Hugo Puriņa Mantinieks. Šķiet, jau pašā literārajā materiālā mazāk skaidra ir Kaspara Kārkliņa Doktora būtība un nozīme kopējā stāstā, šim tēlam esot mazāk aktīvam uz pārējo fona. Tikmēr Agneses Jēkabsones Soliste, kurai pret Izmeklētāju rodas romantiskas jūtas, Ineses Kučinskas Skolotāja un Andas Albužes Ausma ir izteikti psiholoģiski aktierdarbi, kas paši par sevi ir labi, taču īsti neiederas izrādes kopējā stilistikā, jo tie nes ne tik daudz idejisku, cik emocionālu slodzi.
"Rītausma Vakaros" ir viena no neparastākajām un stilīgākajām šīs sezonas teātra izrādēm. Jāpiekrīt teātra zinātniecei Valdai Čakarei, kura recenzijā5 elektroniskajam teātra žurnālam "Kroders.lv" norāda, ka izrādi skatīties ir gan interesanti, gan garlaicīgi – šķiet, ka iestudējums iegūtu, ja (kaut arī nosacītais) sižeta karkass būtu būvēts mērķtiecīgāk, temps būtu spraigāks un skatuves telpa – nedaudz mazāka, ļaujot pietuvināt darbību skatītājam. Taču nenoliedzams ieguvums ir Matīsa Budovska pievienošanās Latvijas teātra režijas lauciņam, meklējot un pamazām arvien mērķtiecīgāk īstenojot savu neordināro māksliniecisko programmu.
1 "Dievs ir šeit" – programmas grāmatiņa, Liepājas teātris, 2024.
2 Turpat.
3 "Rītausma Vakaros" – programmas grāmatiņa, Liepājas teātris, 2024.
4 Turpat.
5 Čakare V. Garlaicīgi un interesanti. Kroders.lv, 22.11.2024. Pieejams: https://www.kroders.lv/recenzijas/2133
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
