Jaunības un mūzikas daile. Recenzija par Dailes teātra mūziklu "Meža gulbji"

Nenoliedzami, Raimonds Pauls ir ūnikums, un viņa radītās mūzikas pasaulē gandrīz ikviens aicināts justies mājīgi un laimīgi. Jaunā uzveduma veidotāji – režisors Klāvs Mellis un horeogrāfs Rūdolfs Gediņš – prātīgi atzīst, ka pats svarīgākais bijis šajā muzikālajā skaistumā un pasakas skaidrībā "neko nesačakarēt".

Ja uz "Meža gulbju" interpretāciju skaitu paraugās stingri grāmatvediski, tad 2024. gada iestudējums ir tikai otrā oriģinālā versija. 2005. gadā teātra vasaras festivālā Stāmerienā pirmizrādi piedzīvoja Arņa Ozola 1995. gadā veidotā uzveduma atjaunojums. To sagatavoja režisori Rēzija Kalniņa un Valdis Liepiņš, un jau rudenī iestudējums tika iekļauts pastāvīgajā repertuārā. Tas, protams, nemazina mūzikla nozīmi Dailes teātra vēsturē, jo atjaunojuma izrādes bija laba iespēja parādīties Dailes teātra 8. studiju beigušajiem aktieriem (Ievai Pļavniecei, Intaram Rešetinam, Gintam Grāvelim, Sarmītei Rubulei un daudziem citiem), kas arī daļēji uzskatāms par muzikālu kursu. Viņi teātrī sparīgi ienāca jau studiju gados tieši ar Raimonda Paula un Guntara Rača mūziklu "Leģenda par Zaļo jumpravu".

Lai gan Raimonda Paula mūzika ārēji šķiet gana viegla un vienkārša, jaunais iestudējums pierāda, ka spēj skatītājiem (un varbūt pat vēl vairāk – klausītājiem!) piedāvāt skaidru, niansētu un skaistu vokālo kvalitāti, kā arī sulīgi grodu daudzbalsību. Muzikālā vadītāja Jura Vaivoda veikums ir ļoti uzteicams – gan kompozīciju jaunās aranžijas, gan aktieru dziedājuma skanīgums (muzikālās konsultantes – Ilze Dzenīte, Una Stade un Annija Putniņa) ir bagātīgs un muzikāli "tumīgs" (ja tā drīkst teikt par skaņu).

Iestudējuma vizuālo ietērpu veidojušas Grāfienes. Jau ar pirmajām ainām ir skaidrs, ka skatītājs tiek ieaicināts tīrā fantāzijas pasaulē, skatītāja izvēle – pieņemt šos spēles noteikumus uzreiz un piedalīties butaforiju pilnajā pasakā vai palikt tikai vērotāja pozīcijā. Elīzas dzimšanas dienas ballīte norisinās "kastē" jeb norobežotā telpā skatuves centrā. To ieskauj grezns portāls, ko veido gulbju kakli, bet tās "dziļumā" redzama mūsdienu virtuves lete. Šī kaste rada asociācijas ar spēļu māju, kas vienlaikus spēlē arī teātra skatuvi ("skatuve skatuvē" jeb "spēle spēlē"). Arī otrajā daļā gulbju kakliem rotātais portāls "spēlē" pils eksterjeru. Pa šo milzīgo spēļu istabu slīd koki, traucas kājminamas sacīkšu mašīnas (gulbji) un plosās raganas.

Iespaidīgas ir skatuves kārbas transformācijas: kad Elīza mēģina izvairīties no jūras "paisumiem", skatuves grīda ik pa posmam iegrimst, meiteni iestumjot arvien vairāk skatuves dziļumā. Redzot Elīzas izmisumu kopā ar izjusto dziedājumu, rodas arī spēcīgs līdzpārdzīvojums. Pretstatā šai milzīgajai skatuves mutei mazā skatuves pasaulīte šķiet drošs un silts patvērums. Pirmajā daļā tās ir Elīzas mājas, otrajā – Jaunā prinča pils.

Arī šis mūzikls konkrētajā vakarā ir kā mākslas saliņa trauksmainās ikdienas jūrā. Iespējams, tā to arī iecerējuši jaunā inscenējuma veidotāji. Dzīves skrējienu uz mirkli apskalo melodiska mūzika un iekrāso skaidri melnbalts pasakas zīmējums, kurā pat nejaukie mošķi ir sulīgi atraktīvi. Piemēram, Ērikas Eglijas-Grāveles pamāte-ragana, šķiet, savas muzikālās partijas gan vokāli, gan lomas interpretācijā izdzīvo ar dubultu enerģiju. Kad aktrise ar atraisīti plašo ķermeņa ekspresiju savu dziedājumu laikā iemet savu acu "uguņus" skatītāju zālē, es savā krēslā pat baidos pakustēties. Tāpat neapšaubāmi gluma intrigante šķiet Katrīnas Grigas atveidotā ministriene, kādu nemaz negribētos satikt savās darba darīšanās. Uz šī fona vēl aizkustinošāki tēli zīmējas Katrīnas Altenburgas Elīza un Eduarda Rediko jaunākais brālis. Abi jaunie aktieri dziedājumos un saspēlēs ar partneriem radījuši trauslus cilvēkbērnus, kuri ļaunajā pasaulē šķiet iesviesti gluži netaisnīgi. Atslēgas lomām paredzēti divi sastāvi, un noteikti būtu vērts šajās lomās noskatīties arī Agati Grīnhofu un Domeniku Slišānu.

Viens no mūzikla hitiem "Kad man maziņam" (tautā pazīstams kā "Vecais zābaciņš"), Jaunākā brāļa solo dziedājums, izskan pirmajā cēlienā uzreiz pēc tam, kad Jaunā ķēniņiene visus brāļus izmetusi no pils un nobūrusi par ļauniem putniem. Stāstā tas ir visai dramatisks mirklis, kas režijā nav atrisināts īsti veiksmīgi, – tikko spēcīgie jaunekļi traki ballējušies, skaisti un jaudīgi dziedājuši, izrādījuši māsai mīlestību un pēkšņi pamesti uz skatuves dēļiem, kusli un bez nozīmes, jo visa uzmanība šajā ainā jāpagriež uz "veco zābaciņu". Eduarda Rediko dziedājums gan ir drošs un izjusts, tomēr dziesmas vārdu sentiments nez kāpēc rada sajūtu, ka izrādē uz mirkli ielīmēta epizode no kādas citas "operas". Turpretī otrajā daļā, kad atkal ieskanas Jaunākā brāļa balss (solo dziesma "Glābiet māsu"), aina ļoti precīzi trāpa savā vietā un laikā, aicinot domāt arī plašāk par cilvēcību, kara pārņemto pasauli, par glābiņu mākslā un nespēju atrast dvēseles mieru.

Neviennozīmīgi vērtējams princis, kurš stāstā tiek dēvēts par Jauno ķēniņu. Protams, šī ir pasaka un mēs varam iztēloties visu, ko vien gribam, taču grūti arī distancēties no fakta, ka ķēniņš – Gints Andžāns – ir kādas divas reizes vecāks par Elīzu. Ir jau taisnība, ka jaunas meitenes nereti iemīlas vecākos onkuļos, varbūt arī tāpēc šeit vērts dziedāt "glābiet māsu"? Ja iepriekš rūpīgi nav lasīta programmiņa ("cik jauns un skaists viņš bija"), nemaz ne tik viegli arī uzreiz saprast, kas Jaunajā ķēniņā ir tāds, ka Elīza uzreiz iemīlas. Lai arī saprotams, ka pasakās visādi brīnumi un nebrīnumi notiek tāpēc, ka tā notiek, te ķēniņš kā tāds deus ex machina ierodas un bez piekrišanas (Elīza nedrīkst runāt, kamēr brāļiem pin burvju kreklus) savāc jauno, skaisto meiteni pie sevis.

Kopumā izrādes divas stundas paiet nemanot – dzīvo mūziķu klātbūtne nodrošina spraigu muzikālo temporitmu, skatuves mašinērija strādā raiti, ansamblis gandrīz visu laiku ir kustībā. Manas mīļākās epizodes ir brāļu sinhronā "šūpošanās" (kā pāreja no putna uz cilvēku) un riepu pumpēšana. Norises lielākoties ir dinamiskas, un nav laika aizdomāties, kādēļ par cilvēku būt ir labāk nekā par skaistu gulbi. Pēc izrādes noskatīšanās jautājums tomēr uzpeld, bet rodas arī atbilde – spēļu mašīnas ir mehānismi, kas dvēseli/cilvēku ierobežo. Jā, mums ik pa laikam vajag tikt ārā no visāda veida "mehānismiem" (tostarp – sociālie mediji, kara droni, agresīva braukšana, birokrātijas džungļi), lai kaut uz mirkli cilvēks atkal spētu būt dzīva un patiesi empātiska būtne.

Dailes jaunais kurss jeb 10. studija šķiet ideāls starta kapitāls kādam jaunam sākumam. Piemēram, Dailes teātra vēlmei jaudīgi darboties arī muzikālā teātra nišā. Līdz ar atgriešanos pie "Meža gulbjiem" teātris mērķtiecīgi audzina jaunos talantus un drosmīgi izmanto mūsu muzikālā teātra pūrā esošos dārgumus. Pēc 80. gadu Atmodas vilnī radītās rokoperas "Lāčplēsis" ar Zigmara Liepiņa mūziku Raimonda Paula un Māras Zālītes "Meža gulbjiem" radītie hiti 1995. gadā jau pavisam droši atvēra jaunu lapaspusi mūzikliem Latvijas teātros. Tolaik (1992. gadā) bija beidzis pastāvēt Valsts Operetes teātris, un nišu starp dramatisko teātri un nopietniem muzikālā teātra inscenējumiem Latvijas Nacionālajā operā mēģināja un arvien mēģina aizpildīt "nemuzikālie" teātri. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka opereti dzīvu mēģina uzturēt arī Latvijas Operetes fonda projekti. Patiešām jaudīga muzikālo aktieru kalve jau labu brīdi darbojas arī Rīgas Doma skolā, kurā tiek piedāvāta programma "Mūziklu dziedātājs", un vairāki Dailes studijas jaunieši ir manīti jau muzikālos uzvedumos kā Doma skolas programmas ietvaros, tā dažādu neatkarīgo producentu muzikālajos projektos. Tātad dziedošo mākslinieku potenciāls ir, vajadzīga tikai stabila, pelnīt varoša un protoša teātra institūcija.