"Kāda būtu Romeo un Džuljetas sadzīve pēc 30 gadiem laulībā? Un ko darītu Orfejs, ja sievu no mirušo valstības tomēr izdotos izglābt, bet, nonākot virszemē, viņa ieskatītos kādā citā? Jau izsenis mākslas darbi par mīlu bieži runā lielās un traģiskās kategorijās. Savukārt izrādē "Mīlas straume" ar režisoru Gati Šmitu gribam apskatīt mīlestības fenomenu mūsdienu cilvēkam atpazīstamā tuvplānā,"1 Jaunā Rīgas teātra Jaunajā zālē tapušo attiecību komēdiju "Mīlas straume" raksturo tās dramaturģe Justīne Kļava.
Iestudējuma centrā tik tiešām ir pavisam atpazīstami mūsdienu "varoņi" un "nevaroņi" – spilgta tipāžu galerija, kurā JRT aktieri – gan trupas pieredzējušie mākslinieki, gan jaunpienācēji – jūtas kā zivis ūdenī, skatītājus iepriecinot ar gaumīgu un pašironisku psiholoģisku saspēli.
Režisors Gatis Šmits pēdējo gadu laikā uz Latvijas teātru skatuvēm visbiežāk iestudējis tieši komēdijas žanram tuvus darbus (to vidū, piemēram, "Retrīts" Dailes teātrī, "Bezkaunīgais vecis" Nacionālajā teātrī, "Desmit iemeslu apciemot Kauci", "Krizantēmas", "Meklējot Spēlmani" JRT, "Pamatnoteikumi" Daugavpils teātrī u. c.), kuros vienlaikus iezogas psiholoģiska trillera, detektīva vai drāmas elementi. Arī JRT jauniestudējumam "Mīlas straume" pieteiktais žanrs – dramēdija – skatītājam signalizē par to, ka līdzās smieklīgām situācijām, negaidītiem notikumu pavērsieniem un komiskiem tipāžiem sagaidāmi arī dramatiski samezglojumi un dzīves jēgas atklāsmes – jeb baltajai svītrai neizbēgami sekos melnā, kā jau dzīvē tas mēdz notikt.
Dramaturģes izmantotā rondo forma, citu citai blakus noliekot deviņu dažādu cilvēku dzīves un tikai mazpamazām atklājot viņu savstarpējo saistību, liek izrādi skatīties gluži kā aizraujošu detektīvu, kurā ne viss ir skaidrs uzreiz. Te ir varoņi, kuru attiecībām ir sena vēsture, kā Baibas Brokas Dīvai un Kaspara Znotiņa Bohēmistam, kuri bijuši precējušies un kuru mīlestība nu pārvērtusies par iknedēļas vizīti ar netīrās veļas maisu un dušas apmeklējumu. Te ir tēli, kuru jūtas uzšvirkst kā aizdedzināts sērkociņš, lai ātri vien izplēnētu, kā Aminatas Grietas Diarras Romantiķes aklā aizraušanās ar Bohēmistu. Te ir attiecības, kurām nav lemts būt, kā neparastā saskatīšanās starp Elitas Kļaviņas depresijas nomākto Mājsaimnieci un Ričarda Murāna influenceri-santehniķi. Un te ir Gundara Āboliņa Atraitņa un Sandras Kļaviņas Profesores attiecību stāsts, kas pa īstam iesākas tikai ar abu otro tikšanās reizi, liekot atcerēties, ka grāmatu nevajag vērtēt tikai pēc tās vāka. Justīne Kļava asprātīgajos dialogos un veikli būvētajās dramaturģiskajās situācijas nevairās no mīlestības klišejām, ar kurām pārpilnas "romkoma" filmas, taču ietērpj tās latviešu humorā, kuru JRT aktieri labi zina jau kopš "Latviešu mīlestības" laikiem. Iestudējums šķietami ir kā šīs leģendārās izrādes turpinājums, kurā lielās zāles spilgtā groteska nomainīta pret daudz intīmāku un psiholoģiskāku komēdijas estētiku.
Scenogrāfa Rūdolfa Baltiņa iekārtotā spēles telpa atgādina modes skates mēli, uz kuras, divu tehnisko skatuves darbinieku veikli pārbīdīti, no abām pusēm parādās un atkal pazūd darbības videi nepieciešamie rekvizīti un mēbeles – tikai tik daudz, lai uzburtu dažādas vides un atmosfēras, no randiņa pie kafejnīcas galdiņa līdz pārtikuša precēta pāra guļamistabai vai "vecpuiša" ekscentriski minimālistiskajam miteklim. Skatītājam draudzīgs risinājums ir skatuves ripas izmantojums, atsevišķas izteiksmīgas mizanscēnas "iepauzējot" gluži kā kino tuvplānā un ļaujot aplūkot no dažādiem rakursiem.
Izrādes vizualitātē savs ieguldījums ir arī Mareka Lužinska gaismu partitūrai, uz skatuves grīdas integrējot gaismas apli, kas tiek iedegts interneta tiešraižu laikā un iezīmē mūsdienās aktuālo kontrastu starp perfekto influencera paštēlu virtuālajā vidē un vientulību reālajā dzīvē, un Keitas kostīmiem, kuri precīzi atspoguļo katra tēla profesiju, sociālo stāvokli un raksturu. Komiskus akcentus darbībai piešķir Jēkaba Nīmaņa veidotais muzikālais noformējums.
Spēles laukuma novietojums zāles centrā un tuvums skatītājiem, kuri sadalīti divos sektoros un tādējādi izrādi skatās no abām pusēm, no aktieriem pieprasa absolūtu klātesamību un precizitāti. Ir prieks vērot, cik atraisīti un vienlaikus nepārspīlēti izrādē strādā JRT "grandi" – Gundars Āboliņš, Baiba Broka, Andris Keišs, Elita Kļaviņa un Kaspars Znotiņš. Kamēr citu aktieru atveidotie varoņi darbības gaitā radikāli nemainās, vislielāko pašizaugsmes ceļu iziet Gundara Āboliņa varonis – sākotnēji švītīgais, ar sevi pārņemtais Atraitnis, kuram Sandras Kļaviņas psiholoģe pirmajā randiņā ātri vien nosaka skaidru diagnozi, pēc neveiksmīgās iemīlēšanās Baibas Brokas Dīvā beidzot šķiet iemācījies veltīt uzmanību arī kādam citam bez sevis. Kamēr Brokas skatuves tēlā dominē šarmanta nepieejamība un pašapzinīgums, ko aktrise iemieso sev raksturīgajā gaumīgajā pašironijā, tikmēr ļoti empātiski iespējams sekot līdzi Elitas Kļaviņas nelaimīgās Mājsaimnieces stāstam, kuras depresijā lielā mērā vainojama viņas pašizolēšanās no pasaules, atgrūžot arī savu vīru – Andra Keiša simpātisko Televīzijas producentu. Izrādes tēlu sistēmā visekscentriskākās krāsas piešķirtas Kaspara Znotiņa Bohēmistam – dīvainam dzejniekam, kurš labi jūtas paša uzbūvētajā pasaulē un ļaujas vienas nakts attiecībām ar Aminatas Grietas Diarras jauno Romantiķi. Aktiera tēlojumā groteska sabalansēta ar pārliecinošu psiholoģisko zīmējumu, varonim daudzās situācijās pat izbaudot savas ekscentriskās uzvedības izraisītās reakcijas apkārtējos. Sievišķīgi emocionālas un skaistas lomas izrādē radījušas arī Sandra Kļaviņa, kuras skatuviskā eksistence ir kā radīta dzirkstošas komēdijas žanram, un Jana Čivžele. Cienījami aktieransamblī iekļaujas arī Ričards Murāns un Aminata Grieta Diarra, kurai gan salīdzinoši nedaudz pietrūkst skatuviskas atraisītības un tēlojuma viegluma.
Dramaturģe Justīne Kļava izrādes darbībā mijusi gan izteikti sievišķīgas ainas, kā trīs draudzeņu – Elitas Kļaviņas Mājsaimnieces, Janas Čivželes Sociālās darbinieces un Sandras Kļaviņas Profesores – meiteņu vakars, ļaujoties klačām, vīnam un neprātīgām idejām, un vīrišķīgas epizodes, kā Gundara Āboliņa Atraitņa un Andra Keiša "mūsdienīgais duelis", cīnoties par Baibas Brokas Dīvas sirdi. Abu šo pasauļu – kā sievišķās, tā vīrišķās – ironiskais attēlojums skatītāju zālē raisa neviltotus smieklus, taču, lai vai kā, viens bez otra nevar iztikt, un "Mīlas straume" ir viens no pēdējo gadu gaumīgākajiem dažādiem sieviešu un vīriešu attiecību modeļiem veltītais skatuves darbs uz Latvijas teātru skatuvēm.
1. https://www.diena.lv/raksts/kd/teatris/jrt-top-gata-smita-izrade-_milas-straume_-14327237