Izrādes recenzija: Skarbais ofiss

Vērtējums:

Visu izrādes laiku skatītāja acu priekšā ir pieci aktieri – Līga Vītiņa, Marija Bērziņa, Ģirts Liuziniks, Arturs Krūzkops un Gundars Grasbergs. Starp lielisko aktieru ansambļa saspēli un izspēlēto sižetu veidojas šķietama neatbilstība, jo tēli, kuru lomās iejutušies aktieri, savā starpā ir karojoši biroja darbinieki, kuri ar jebkuriem līdzekļiem cīnās par savu vietu šajā konkrētajā lietu "kārtībā".

Mākslinieka Aigara Ozoliņa veidotā scenogrāfija rada tiešas asociācijas ar automašīnu mazgātavu, bet netiešas – ar cietumu. Spēles laukumu it kā ierobežo caurspīdīgas politelēna žalūzijas, kuras varētu būt arī restes jeb savdabīgs būris šiem pieciem biroja darbiniekiem. Lugas materiāls trāpīgi uzrunā jebkuru, kas diendienā atrodas noteiktas subordinācijas sistēmā, kurai ir savi gan rakstīti, gan nerakstīti likumi, kurā valda noteikti stereotipi un pieņēmumi par pieklājīgu savstarpējo saskarsmi un uzvedību. Var tikai apbrīnot jaunos aktierus, kuriem taču ar biznesa un ierēdniecības pasauli ikdienā ir tik minimāla saskare, bet kuri tomēr tik perfekti spējuši identificēties ar ofisu darbinieku paradumiem un psiholoģiju. Paraugoties no malas, tiešām jāsmaida par fizionomiju nopietnību, jo katra no tām blenž datora ekrānā tā, it kā no šī ekrāna būtu atkarīga dzīvība. Tāpat neatņemama datorlietošanas "sastāvdaļa" taču ir kafijas dzeršana un kārumu knibināšana! Nav nemaz jāstrādā ofisā.

Starp cītīgo datoru dauzīšanu (katram no tēliem ir portatīvais dators no koka, figurē arī koka mobilais telefons un kamera – ļoti asprātīga detaļas!), protams, neiztikt arī bez savstarpējo attiecību kārtošanas. Un te nu pilnā mērā attaisnojusies radošās komandas konsultēšanās ar psihoterapeitu Māri Siliņu. Kā īpaši precīza un spilgta noteikti jāatzīmē epizode, kurā Marijas Bērziņas Kristīne Jensena "sacepas" pēc nevainīgas kolēģa vēlmes aizņemties krūzīti. Psihoemocionālajam izvirdumam cēlonis, protams, bijis pavisam kas cits, bet krūzīte ir vien iemesls, lai pieklājīgi sevī turētā spriedze pēkšņi izvirstu kā vulkāns. Un tikpat precīzi uz šādu situāciju reaģē arī ofisa kolēģi – klusi smīnot vai izliekoties neko neredzam, vai smagi pūšot pie sevis, saprotot, ka labāk tagad nepīkstēt ne vārdiņa. Vienā mirklī radusies gluži ārprātīgā spriedze aiziet līdz skatītāju rindām, un arī man liekas, ka tajā brīdī varbūt pat neelpot. Līdzīgu psiholoģisko teroru sarīko Ģirta Liuzinika Einārs Greckis ar savu pēkšņi ieģipsēto kāju. Tā vai katram no šī "lieliskā piecinieka" kādā brīdī izlaužas kaut kas tik personīgs, par ko iepriekš nav nojautis ne kolēģis, ne skatītājs zālē. Neikdienišķi stresaino gaisotni birojā rada individuālās sarunas pie bosa. Taču zīmīgi, ka izrāde tik daudz nerunā par "sliktajiem" priekšniekiem, kā par katru indivīdu atsevišķi, kas spēj vai nespēj adekvāti reaģēt uz dažādiem neparedzētiem "kairinājumiem" – vai tā būtu iespējamā darba vietas reorganizācija, kolēģes grūtniecība vai kolēģa slimīga fantāzija, pārvērtējot savu nozīmi kolektīvā…

Režisors, veidojot iestudējumu, visvairāk domājis par mūsdienu cilvēku, kurš savā cilvēciskajā būtībā tikai šķietami virzās uz progresu. To līdzībās vēsta arī luga. Abu cēlienu sākumā tumsā skan Gundara Grasberga balss – tiek runāts par kādu templi, par kādu mesiju, par kādām izredzētām zināšanām. Īsti ar iestudējumā redzamo tam nav saķeres. Tāpat kā nenoliedzami asprātīgajām Marijas Bērziņas "vadītajām" lekcijām par kontracepciju un vairošanos. Bet varbūt tās ir zīmes, ka patiesībā mēs šīs divas stundas pavadījām kādā reklāmas kantorī, kur šādu atrakciju izspēle var būt pavisam ikdienišķa? Jo atraktīva ir arī stilīgi ģērbto (kostīmu māksliniece Anta Priedīte) džeku plosīšanās, filmējot "skarbo ofisu". Lai nu kā, par pavisam aktuālām mūsu ikdienas parādībām Regnāram Vaivaram šajā iestudējumā izdevies paironizēt smalki un asprātīgi.