"Vairākas reizes, dziedot, zālei jautā aktieri. Jautājumu var uzskatīt par retoriski un pat par bezjēdzīgu, ja vien to neuzdotu latvieši. Kirila Serebreņņikova "Mirušo dvēseļu" iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī tieši tādēļ ieguvis nedaudz politisku nokrāsu. Viņu Gogolis aizskrēja bez pauzēm, lielā ātrumā un bez starpbrīža - Čičikova vizītes pie muižniekiem uzslāņojas viena otrai bez īpašiem noslēpumiem: publikas acu priekšā aktieri pārģērbjas, mainās lomām. Ainas veidotas asprātīgi, smalki un ar humoru. "Mirušās dvēseles" varētu nosaukt par formālu iestudējumu (daudz spēles momenta ar priekšmetiem, etīdes, gegi), traģifarss, kur farss viegli uzvar pār komēdiju... Tomēr! Latviešu jauno aktieru spēle nav formāla, tā ir dziļa un tajā pat laikā apburt ar apbrīnojamu vieglumu. ...Visas lomas izpilda vīrieši latviešu valodā, tikai liriskās atkāpes skan krieviski ar baltiešu akcentu. Aktierspēle - žilbinoša, visi ir spoži, bet īpaši gribas izcelt Čičikova (K.Zvīgulis), Maņilova (G.Grasbergs), Korobočkas (J.Lisners) un Nozdreva (A.Kaimiņš) tēli," raksta Marina Raikina.
Par izrādi medijos parādījušās arī citas atsauksmes.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!