Sāra Keina foto: Krista Burāne
1.aprīlī sanāca joki. No rīta eju pa Skolas ielu. Pa ielas vidu, pārbalsī kliegdama, skrien pēc izskata pavisam normāla viduššķiras sieviete. Skrien tik ātri, ka noķer BMW X5 un pāris reizes iesper pa aizmugurējo bamperu. No mašīnas izkāpj arī visai inteliģenta paskata jauns vīrietis, iesit sievietei pa seju un iekāpj atpakaļ BMW ar ādas salonu. Viņa neliekas mierā, rauj vaļā durvīs, kliedz... Un es, tāpat kā vēl citi ļaudis, nolūkojamies ar patiesu, bet slēptu interesi. Savai aizstāvībai varu teikt, ka šoreiz man pa ceļam gadījās policijas patruļa, tad nu arī mierīgi bildu, ka tur aiz stūra kaut kāds skandāls. Nezinu, kā tas beidzās.

Vērtējums:

Vai nu vajag sevi lieki satraukt? Ko tad nu Es varu darīt? Ir daudz tehniku, kā pārvarēt jautājumus par dzīves jēgu un līdzpārdzīvojumu par citu ciešanām. Īpaši labi tas trenējams, ikdienā patērējot asos ziņu sižetiņus un veldzējoties spriedzes filmās. Un, kad eju uz teātri, tad gribu, lai viss ir glīti un kārtīgi un, ja tiek piedāvāts smags gabals, tad gribu, lai beigās palaiž mani vaļā un dod cerību. Pat ja tagad ironizēju, vienalga "Sāra Keinu" sāku skatīties kā visai omulīga vidusšķira, bet beigu galā domas par dumpīgo, politiski un cilvēciski aso britu dramaturģi pret savu gribu "vazāju" līdzi visu nedēļas nogali.

Aigars Apinis (aktieris)

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit