Izrādes apskats: Ko tā Sāra var ņemties?!

Vērtējums:

Vai nu vajag sevi lieki satraukt? Ko tad nu Es varu darīt? Ir daudz tehniku, kā pārvarēt jautājumus par dzīves jēgu un līdzpārdzīvojumu par citu ciešanām. Īpaši labi tas trenējams, ikdienā patērējot asos ziņu sižetiņus un veldzējoties spriedzes filmās. Un, kad eju uz teātri, tad gribu, lai viss ir glīti un kārtīgi un, ja tiek piedāvāts smags gabals, tad gribu, lai beigās palaiž mani vaļā un dod cerību. Pat ja tagad ironizēju, vienalga "Sāra Keinu" sāku skatīties kā visai omulīga vidusšķira, bet beigu galā domas par dumpīgo, politiski un cilvēciski aso britu dramaturģi pret savu gribu "vazāju" līdzi visu nedēļas nogali.

Ģertrūdes ielas teātra Mazajā zālē stāstu par Sāru Keinu veidojuši režisors Mārtiņš Eihe, Valmieras teātra aktieris Aigars Apinis, horeogrāfe Kristīne Borodina un mūziķis, grupas "Mona de bo" ģitārists Edgars Rubenis. Pēdējie trīs, kopā ar basģitāru un vecu dīvānu, arī uz skatuves. No pirmā acu uzmetiena viņi liekas tik jauni un arī izrāde mazliet no tiem laikiem. Tērpušies stilīgu krāsu un fasonu treniņjaciņās, zēni - papļūtenīgās biksēs, bet meitene - rozā svārkos ar tilla apakšsvārkiem, kas tik lieliski saspēlējas ar zilzaļi-sazin-kādas-krāsas topiņu. Un, protams, zābāki ar gruntīgu zoli un ļoti daudziem šņorcaurumiem. Arī sejas visiem tādas naivas, naivas, bet no acīm var nojaust, ka domas lielas, lielas. Sākums arī īstā jaunības maksimālisma garā – sēž visi trīs uz dīvāna un stāsta, ko darīs ar savu "labāko draugu" – zāģēs pa gabaliņam, iekurs ar gabaliem kamīnu, bāzīs skurstenī ar vaļā atsietu muti, lai elpo dūmus, sitīs naglas zobu caurumos utt. Tad vēl ģitārists pamet abus pārējos un sāk no sava amata rīka izvilināt skaudras skaņas. Varētu domāt, ka ļoti laba izrāde tiem, kam drīz vairs nebūs sešpadsmit. Savukārt, tiem, kam jau labu laiku ir astoņpadsmit, - mīlīga, ironiska izklaide ar interesantiem paņēmieniem un pasmiešanos. Turklāt jau uz katru no trim ir aizraujoši skatīties arī tad, ja viņi neko nedara.

Taču manas vieglās dienas drīz beidzās, un pie vainas bija ne tikai Kristīne un Edgars. "Sāra Keina" tiek piedāvāta kā fiziskā teātra izrāde, un vienā aspektā tā ir šādas formas paraugstunda. Dažu minūšu laikā kļūst skaidrs, ka runāt jau var viskautko, baisie scenāriji mūsdienu rūdītajam cilvēkam liek vien smaidīt un pārdomāt, kuru no saviem "labākajiem draugiem" pats grib nomušīt. Mūzika padara lietu nopietnāku, bet līdzko izrunātais un izspēlētais kaut par vienu procentu sāk iegūt ķermenisku realitāti, tā sākam just ar "iekšām" neatkarīgi no tā, ko prātiņš būvē un cik distancēti elaganti ironisks tas ir. Viss sākas ar K. Borodinas lielo acu raidīto caururbjošo skatienu, kamēr viņa izdejo it kā pavedinoši seksīgo deju, bet patiesībā pat bez Aigara Apiņa piespēlētajiem boksa žestiem ir skaidrs, ka tie ir draudi. Un tad vēl pēc tam, kad A. Apinis ir gana ļauna pateicis un guvis terapeitisku atvieglojumu, viņš iznāk plača vidū un griež virs galvas mikrofonu tā, ka šņirkst un bail vien metas. Tā nu izrāde pamazām, turpinot dot iemeslu smaidiem un smiekliem, iet pa ceļu, kuru varētu raksturot tā: kamēr es spēlējos, viss ir forši, tad, kad tu sāc spēlēties un vēl ar citiem noteikumiem, tad nav vairs forši (spilgts K.Borodinas un E.Rubeņa duets). Bail, ka manis kontrolētās pasaules vadību vienā acumirklī var pārņemt cits. Bail, ka nekas var tā arī nemainīties. Un tad viss apnīk un tad gribas mazliet agresijas, mazliet paurķēt un pabaksīt, pabradāt un paraut aiz matiem, nodot "pa smago" un tad izslēgt skaņu un aiziet prom. Kad būšu mirusi, redzēšu kā jūs visi raudat.

Trāpīga izvēle ir radīt izrādi "Sāra Keina", nevis iestudēt kādu Sāras Keinas lugu, visticamāk pēdējo. Jo kurš gan ņemsies atbildēt, vai britu dramaturģe būtu tik interesanta, ja 28 gadu vecumā nebūtu pakārusies. No otras puses žēl, ka popularitātes galvenais iemesls atkal bijis asais sižetiņš, jo tikai pēdējā luga "4:48 Psihoze" ir tapusi gara slimības ēnā, bet citas, lai cik trakas nebūtu, ir pārdomātas, noslīpētas, lai dzirdami blieztu pa jūtīgiem kara, rasisma, seksualitātes, liekulības un vardarbības jautājumiem. Un vēl jau jādomā, ka talantīgā Sāra Keina nebija bez humora izjūtas, tāpēc sekss, spēlējot ģitāru, un lustīgs dīvāndancis pa trim tikai daiļo viņas piemiņu. Turklāt vienkāršā un nepretenciozā izrādes atmosfēra dod skatītājam izvēli, kā pieredzēt "Sāru Keinu".

Dejas kontekstā īpašs prieks uz skatuves atkal redzēt Kristīnu Borodinu. Nākusi no hip-hopa pasaules, ieguvusi laikmetīgās dejas horeogrāfa izglītību Latvijas Kultūras akadēmijā, dejojusi Olgas Žitluhinas dejas kompānijā, bet pēdējos gados dzīvo Parīzē, rosās jaunā cirka jomā un dejo kabarē. "Sāras Keinas" kustību partitūrā, kas arī izrādes centrālais nervs, lieliski apvienojas horeogrāfes krāsainās pieredzes. Vai bieži gadās redzēt seksīgu hiphopu? Atceroties viņas agrāk veidoto darbu oriģinālās idejas un neordināros risinājumus, domāju, ka varam sagaidīt jaunu atkalparādīšanos visdažādākajos kontekstos. Un tad varbūt arī Mārtiņš Eihe pats dejos.