Vērtējums:
Artūra Skrastiņa atriebes apsēstais Saljēri stilistiski tīrajā iestudējumā un saturiski skaidri risinātajā skatuves stāstā ir aktierdarbs – varoņdarbs, un šī talanta varā lielā skatītāju zāle ir visu izrādes laiku. Precīzi un zibenīgi aktieris Saljēri lomā mainās: te viņa varonis ir stāstītājs, te komentētājs, te iegrimis pašanalīzē, te perfekti ierakstās galma rituālos, te ironizē par laikmetu (gan mūsu, gan to laiku Austriju), te viņš ir vīrs spēka gados, te jau sažuvis večuks, te demonstrē skaidri racionālu prātu un turpat līdzās atklājas absolūti intīmās attiecībās ar Dievu. Artūrs Skrastiņš ir visa iestudējuma dzīvais nervs, kā arī šīs traģēdijas sākums un gals. Tādēļ vairāk nekā pieticīgi šīs izrādes Saljēri ir sevi dēvēt par visu viduvējību "eņģeli". Neobligāti ir arī psihiatriskās iestādes piesaukšana, jo pietiekami pārliecinoši pats par sevi runā gan papīrs (kā Dieva diktāta pieraksta medijs) un tā transformācijas Ilzes Vītoliņas kostīmos, akadēmiski izpildītās Mocarta mūzikas pārvērtības graujoša roka skaņās (par ko parūpējušies Juris Vaivods un Raimonds Tiguls) un pašizpausmēs neaptverami kolorītais hameleons Saljēri Artūra Skrastiņa aktierdarbā. Tas viss kopā ir pietiekami psihodēliski, filozofiski un tai pat laikā pārsteidzoši tēlaini.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!