Šapiro: ordenis ir visiem Jaunatnes teātra aktieriem, režisoriem un tehniskajiem darbiniekiem  (6)

"Nebūs pareizi teikt, ka tā ir teātra apstiprināšana, tas sevi ir apstiprinājis ar darbu, bet taisnības atjaunošana gan," saka pazīstamais režisors.

Jautāts, vai tagad jūtas gatavs atgriezties Latvijā, kopš 1992. gada kad Jaunatnes teātris tika slēgts, Šapiro teic, ka nemīl situācijās, kur jāspēlē loma: "Kā man būtu jāatgriežas, kā man vajadzētu atbraukt? Izliekoties, ka nekas nav noticis? Vai demonstrēt – man viss kārtībā, esmu atgriezies? Vai ka piedodu cilvēkiem, kas slēdza teātri? Vai demonstrējot viņiem – jūs velti tā darījāt, man viss kārtībā?"

"Man nepatika, ka dzīve mani nolikusi tādā situācijā, kad esmu spiests uzvesties nedabiski. Apbalvojums – bet vēlreiz saku, es to uzskatu par balvu teātrim – mani no tā atbrīvoja. Cilvēki bez manis nolēma, un tāpēc man tagad nav jāspēlē lomas. Man ir jāsaka paldies," intervijā uzsver režisors.

Pazīstamo režisoru skumdina fakts, ka liktenis daudziem cilvēkiem, aktieriem, kas strādāja [Jaunatnes] teātrī, nav labi veidojies. "Man ir tāda sajūta, kā krievi saka – esmu bez vainas vainīgais. Bet vienalga nevarēju palikt un turpināt. Nebija tādas iespējas. Aktiera un režisora psiholoģija atšķiras. Režisors ir teātra ideologs. Man vismazāk gribētos tagad to visu atcerēties."

Šapiro uzskata, ka īstā atgriešanās Latvijā būs tad, kad latviski tiks iztulkota viņa grāmata "Kā aizvērās priekškars". Tad šim stāstam būšot pielikts punkts. "Neapgalvoju, ka grāmatā esmu visu rakstījis objektīvi. Pretēji, esmu rakstījis subjektīvi, tas ir mans viedoklis. Bet ir jābūt vēl otram, trešajam un ceturtajam viedoklim. Lai gūtu objektīvu ainu, jābūt dažādiem viedokļiem. Mans viedoklis latviešu lasītāju nav sasniedzis."

Jautāts par pozīciju šodien skatoties uz konfliktu starp Šapiro un Raimondu Paulu, slēdzot Jaunatnes teātri, režisors teic, ka nekāda personīga konflikta starp viņu un Paulu nav bijis. "Vienmēr ir tādi, kam patīk attēlot tā – nu, divi cilvēki sastrīdējās, tāpēc tā notika. Un uzreiz tiek noņemti visi jautājumi – sociālais, psiholoģiskais, labā un ļaunā jautājumi. Nu, gadās, velti tie divi muļķi sastrīdējās, rezultātā teātris gāja bojā. Tās ir muļķības."

"Es godīgi saku, kad braucu šurp, nosolījos – ne vārda par Paulu. Tāpēc man galīgi negribas... Nezinu, vai viņš ir iniciators, vai pildīja kāda gribu. Es to nezinu un domāju – neviens nekad arī neuzzinās. Kā gan es to varu zināt? Jebkurā gadījumā man svarīgs ir tikai viens. Vai mana roka paceļas, lai parakstītu pavēli par slēgšanu, vai ne. Es nekoķetēju, man pašam gribētos gūt atbildi uz šo jautājumu. Ir lietas, kas vēsturē paliek slēptas. Reizēm ļoti svarīgas, nopietnas lietas tiek izlemtas furšetā, pirtī, ar vienu, kāda garāmejot izmestu vārdu. Bet otrs cilvēks saprot, ka tā ir labāk. Likumsakarību līniju veido nejaušību punkti. Varbūt te ir tik likumsakarību, cik nejaušību. Varbūt. Likumsakarīgā un nejaušā balansu neuzzināt nekad," par Jaunatnes teātra slēgšanas apstākļiem teic Ādolfs Šapiro.

Režisors arī atzīst, ka, iespējams, pats pieļāvis daudz kļūdu. Iespējams, vajadzējis būt diplomātiskākam, kādās lietās vairāk iziet uz kompromisiem. Taču, ja pieļautu kompromisu, bet rezultāts būtu tāds pats, tad šo kompromisu režisors sev nekad nepiedotu.

"Teātris bija... Pēc iekšējā gara, izrādēm tas bija tāds, ka nevarēja pārdzimt. Ja es izietu uz ļoti lieliem kompromisiem, teātris pašiznīcinātos. No iekšpuses. Vajadzēja izvēlēties. Es aktieriem vienā no tikšanās reizēm pirms slēgšanas teicu – mūs grib nogalināt. Jāizvēlas – vai ar cieņu sagaidām nāvi, vai paši darīsim pašnāvību. Tāda bija dilemma. Varbūt varēja glābt teātri. Bet tas jau būtu cits teātris. Un tam nebūtu tiesību uz tām izrādēm, ko mēs pieminējām. Mums bija īsts teātris. Kā jau katrā teātrī, bija ļoti daudz konfliktu un pretrunu, visa kā, bet pēc iekšējā gara tas tomēr bija teātris. Teātru taču visā pasaulē ir ļoti maz. Katrā valstī tikai viens divi. Maskava ir milzīga pilsēta, ir ļoti daudz teātru, bet patiesībā tikai divi trīs. Ar to es domāju teātri kā pabeigtu māksliniecisku struktūru. Tāpēc arī Jaunatnes teātra ietekme bija tik spēcīga. Godīgi sakot, es negaidīju, ka tas ir tik slavens. Es to nezināju," teic Šapiro.

Atgādinām, ka otrdien, 22. novembrī plkst.16:00 Eduarda Smiļģa Teātra muzejā notiks teātra zinātnieces Silvijas Geikinas monogrāfijas "Jaunatnes teātris" atvēršanas svētki. Pasākumā piedalīsies arī režisors Ādolfs Šapiro. Savukārt trešdien, 23. novembrī "Spēlmaņu nakts" ietvaros Šapiro kopā kopā ar Nacionālā teātra aktrisi Astrīdu Kairišu tiks godināti par mūža ieguldījumu Latvijas teātra mākslā.