Izmainīt skatītāja ērto pozīciju; Neatkarīgie teātri Latvijā  (19)

Neatkarīgo teātru pirmsākumi mūsu valstī meklējami ap 1987. gadu, kad gružains pagrabs Peldu ielā, Vecrīgā tika piešķirtas sešiem jauniem, brīvību alkstošiem režisoriem un dzima pirmais neatkarīgais teātris bijušajā Latvijas PSR - "Kabata", šādu leģendu vēsta teātra mājaslapa, uzsverot, ka nav iespējams uzskaitīt visus aktierus un režisorus, kas tur strādājuši. Otrs neatkarīgā teātra pīlārs Latvijā - "Skatuve" ar tā vadītāju Annu Eižvertiņu priekšgalā jau gadiem ir zināms kā stabila atspēriena platforma jaunajiem skatuves māksliniekiem, kas "neatļaujas iestudēt zema līmeņa dramaturģiju, literatūru".

Abi šie teātri pastāv joprojām. Tomēr daudzi arī mūžīgajai cīņai par izdzīvošanu atmetuši ar roku. Viens no skaļākajiem un emocionālākajiem skandāliem pēdējo gadu laikā bijis ap Gaļinas Poļiščukas vadīto "Teātra Observatoriju", kuras repertuāra izrādes nu skatāmas muzikālajā teātrī "Ginger & Fred" un "Club Kino". Taču, daudz vairāk ir tādu, kam skaidri paredzamie finansiāli spiedīgie apstākļi nav bijis šķērslis radīt jaunus projektus un veidot izrādes ārpus ierastajām "lielo" teātru zālēm. Acīmredzot atslēgas vārdi ir "neatkarība" un "brīvība", kas radījuši visai interesantu piedāvājumu un plašāku izvēli teātra mākslas gardēžiem.

Līdzās jau iepriekš pieminētajiem "Kabata" un neatkarīgajam teātrim "Skatuve", veiksmīgi darbojas "Kabatas" atzars "Austrumu robeža", labi zināms arī Laura Gundara izveidotais "Teātris TT", Liepājā pagājušā gada rudenī dibināts jauns "Goda teātris", savu stabilu skatītāju loku izveidojis objektu teātris "umka.lv".

"Šobrīd pavisam noteikti var apgalvot, ka kvalitātes ziņā, tā sauktie, neatkarīgie teātri neatpaliek no daudz bagātākajiem un nodrošinātākajiem valsts teātriem," sarunā ar "Delfi Kultūra" saka māksliniece Krista Burāne no radošās apvienības "Nomadi". "To pierāda regulārās nominācijas un balvas "Spēlmaņu naktī", bet, ja valsts dibinājuma teātriem tās nes arī finansiālu atbalstu nākamā gada budžetā, neatkarīgie var priecāties tikai par statueti uz plaukta."

Viņas teiktais atspoguļo situāciju trīs portāla "Delfi" uzrunātajās nevalstiskajās teātra apvienībās - "Dirty Deal Teatro", Ģertrūdes ielas teātrī un Kristas pašas pārstāvētajā radošajā apvienībā "Nomadi". Atšķirībā no tām, neatkarīgā krievu aktieru trupa "Brīvo aktieru sabiedrība" par apbalvojumiem teātra jomā pagaidām necīnās, bet atradusi sev ievērojamu finansiālo sponsoru.

Radošā apvienība "Nomadi", kuras kodols ir režisors Mārtiņš Eihe un multimāksliniece Krista Burāne, atšķirībā no citām iepriekš pieminētajām organizācijām nav piesaistīta vienai noteiktai mītnei, un teātris nav viņu vienīgā pārstāvētā mākslas sfēra.

""Nomadi" radās pirms pieciem gadiem, kad mēs ar Mārtiņu Eihi sapratām, ka gribam strādāt kopā dažādās mākslas nozarēs," stāsta Krista, piebilstot, ka nevienā citā valsts dibinātā mākslas institūcijā neko tādu nevarētu atļauties. "Mēs vienlīdz drosmīgi ejam gan kino mākslā, gan starpnozaru projektos un eksperimentējam ar dažādu teātra valodu." "Nomadu" mākslinieciskā virzība ir saistīta ar apzinātu vēlmi pildīt jaunatnes teātra lomu, kā arī ar darbu pie teātra, kā telpas jēdziena nojaukšanas. "Tas savā ziņā ir saistīts ar vēlmi izmainīt skatītāja ērto pozīciju, kad viņš atnāk uz teātri, apsēžas krēslā un sāk vērot to, kas notiek," viņa saka.

Vismaz pašlaik "Nomadus" vairāk interesējot darbs ar nelielu auditoriju, kas, protams, finansiāli ir samērā neizdevīgi. "Mūsu pārliecība ir tā, ka, ja patiešām gribi intīmi sarunāties ar skatītāju, kurš ir gatavs piedalīties, tad ir gandrīz neiespējami to izdarīt ar 800 cilvēkiem zālē," norāda Krista. "Protams, var pajautāt, kam tas vispār vajadzīgs, bet tā ir kultūras daudzveidība un iespēja apzināti izvirzīt māksliniecisko kvalitāti par primāro," viņa uzsver. "Jo lielāka būs teātra projektu dažādības, jo gudrāks, pieredzējušāks, atvērtāks būs skatītājs."

Krista gan apgalvo, ka pašlaik izvēle kļūt par mākslinieku, kurš rada izrādes ārpus esošās valsts teātru sistēmas, kāda ir Latvijā, ir diez gan pašnāvnieciska. Īpaši sarežģīts esot finansēšanas jautājums. "Ja sākotnēji Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF) tika veidots, lai atbalstītu ne – valsts dibinājuma kultūras organizācijas, tad šobrīd tas kļuvis par otru kabatu, no kuras tiek dotēti valsts atbalstu jau saņēmuši teātri." Tas radot nevienlīdzīgus konkurences apstākļus, turklāt nepastāv finansējuma programmas, kas domātas ilglaicīgam mākslinieciskā procesa nodrošinājumam, piemēram, trīs gadus ilgai darbībai kā tas ir Ziemeļvalstīs. Turklāt šogad VKKF finansējums tieši nevalstisko teātru atbalstam esot likvidēts.

"Pašlaik pastāv vulgarizēta radošās industrijas izpratne – māksliniekam ir jāražo produkts, tas jāpārdod un no tā jāmēģina izdzīvot. Sevišķi Latvijas niecīgā tirgus apstākļos šāds uzstādījums ir absurds," norāda Krista. Izeju no situācijas viņa saskata mērķtiecīgā kultūrpolitikā, VKKF budžeta piesaistē akcīzes nodoklim un valsts pasūtījumā attiecībā uz profesionālu kultūras nodrošinājumu bērniem un jauniešiem, kurš noteiktu kvalitāti, nevis ideoloģiskos principus, kā arī valsts atbalstītā atvērtajā skatuvē, uz kuras darbus varētu veidot dažādi mākslinieki.

Iesakām noskatīties: "Kāpēc es mīlu krievus?" un "Atvadas jūnijā"

Foto: Mirkļi no 'Nomadu' izrādēm

Ģertrūdes ielas teātris (ĢIT) iemitinājies padomju rūpnīcas bijušajās telpās un izrādes uzved industriālajai videi necerēti greznajā aktu zālē, kur aizvada jau otro sezonu. Projekts, kurš izaudzis no radošās apvienības "United Intimacy", ar laiku bijušās fabrikas telpas padarījis par mājīgu un brīvu vidi, kur mitināties gan teātrim, gan citām radošām aktivitātēm.

Šo sezonu teātris sācis ar nopietnu pārliecību, ka šis vairs nav izmēģinājuma projekts. "Nolēmām turpināt mērķtiecīgi darboties, lai jauniem un ne tik jauniem māksliniekiem ir vieta, kur strādāt profesionāli un augstvērtīgi," saka teātra direktore Maija Pavlova.

Viņa stāsta, ka ĢIT savā ziņā veidojies izjūtot nepieciešamību pēc platformas, kurā darboties māksliniekiem, kuri nav piesaistīti nevienai konkrētai organizācijai, tāpēc Ģertrūdes ielas skatuve atvērta dažādiem radošajiem kolektīviem. "Mēs esam aktīvs organisms, kas palīdz tapt mākslai. Mūsu mērķis nav pašiem radīt," viņa norāda. Maija saka, ka tieši tāpēc arī pašlaik visi spēki novirzīti infrastruktūras un platformas izveidei ĢIT.

Maijas kolēģe Inga Dārzniece norāda, ka brīvība, kura tiek piedēvēta radošajai darbībai neatkarīgajos teātros savā ziņā tomēr ir tikai mīts. "Tas atkarīgs no katra teātra izvēlētās koncepcijas," piekrīt Maija, un Inga piebilst, ka neatkarīgajos teātros māksliniekiem nākas sastapties ar finansiāliem un tehniskiem ierobežojumiem.

Uz nākotni teātra pārstāves skatās pozitīvi norādot, ka skatītāju uzticību var iegūt ar laiku. Inga uzskata, ka skatītājiem ir svarīgi iestaigāt ceļu uz teātri, lai vēlāk tur atgrieztos. Viņa uzsver, ka skatītāji nav muļķi, un dažādās teātra formas un žanri nodrošina dažādas funkcijas, līdz ar to, auditorijai vienkārši ir iespēja izvēlēties noteiktajā mirklī nepieciešamāko.

Iesakām noskatīties: Valtera Sīļa "Leģionāri", Kārļa Krūmiņa "Svētceļnieks"

Foto: Mirkļi no Ģertrūdes ielas teātra izrādēm

Otro sezonu pēc kārtas "Spēlmaņu nakts" balvas saņem "Dirty Deal Teatro", kurš savu pastāvēšanu aizsācis Andrejsalā, bet kopš 2009. gada mitinās Spīķeru kvartālā. Gadu gaitā teātris izaudzinājis jauno režisoru paaudzi, kura ar sadarbības projekta "Tests" palīdzību sākusi veidot radošos projektus arī Latvijas Nacionālajā teātrī.

"Principā "Dirty Deal Teatro" ir kļuvis par tādu kā projektu teātri, jo tas, kas paliek konstants ir administrācija un telpas, bet katram projektam ir sava radošā komanda," saka teātra pārstāve Aija Murāne, raksturojot teātri, viņa piebilst, ka izrādes lielākoties iestudē jaunie režisori, vecumā no 25 – 35 gadiem. Neskatoties uz to, ka teātris it kā strādā uz atsevišķiem projektiem, tam ir izveidojusies režisoru grupa, kuru varētu saukt par "savējiem". Iespējams, tieši tāpēc Aija secina, ka uz teātri šeit lielākoties nāk režisoru dēļ. Skatītāju un kritiķu simpātijas iekarojuši Vladislavs Nastavševs, Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs un citi.

"Jaunas formas un satura meklējumi" šādiem vārdiem Aija definē "Dirty Deal Teatro" radošo koncepciju, norādot, ka pat klasikas darbu iestudējumos režisori ievieš inovatīvus risinājums. Tomēr eksperimentēt neesot teātra pašmērķis, bet vairāk vēlme ļaut režisoriem darīt to, kas nebūtu iespējams citur. "Šeit nepastāv nekāda iejaukšanās radošajās darbībās," saka Aija.

Režisors Andrejs Polozkovs saka, ka iestudējot izrādes "Dirty Deal Teatro" pašcenzūras līmenis ir stipri zemāks nekā citos teātros. "Var daudz atļauties gan spēles stilā, gan valodā, gan izteiksmes līdzekļos." Viņš arī norāda, ka te nenoslogo milzīgā atbildības sajūta, atmosfēra ir brīvāka un skatītājs atvērtāks.

Teātra auditorija pārsvarā esot jaunieši. "Uz "Testa" izrādēm parādās arī Nacionālā teātra publikas "jaunākā daļa" – tie, kam ap 40," stāsta Aija. "Dirty Deal Teatro" gan esot atklājuši arī vecāka gadu gājuma cilvēki. Viņa arī uzsver, ka skatītājiem liela nozīme ir "iemītajai taciņai", kura savā ziņā nodrošina sajūtu, ka izrāde neliks vilties.

Runājot par finansējumu Aija stāsta, ka spriežot pēc situācijas, kāda pašlaik ir ar valsts piešķirtajiem līdzekļiem, perspektīvāk šķiet meklēt sponsorus.

Iesakām noskatīties: Elmāra Seņkova "Bikts"; Jurija Djakonova "Cilvēks šinelī"; Vladislava Nastavševa "Mitjas mīlestība"

Mirkļi no "Dirty Deal Teatro" izrādēm

Atšķirībā no citiem neatkarīgajiem teātriem "Brīvo Aktieru sabiedrība" Čaka ielas bijušā kinoteātra "Kolizejs" telpās, nenododas eksperimentiem, bet gan iestudē klasiskas izrādes. No pārējiem viņus atšķir arī tas, ka teātrim ir sava trupa, kura veidojusies no aktieru kursa, kurš mācījies Jaroslavļas Teātra institūtā, bijušā Rīgas Krievu drāmas teātra režisora Semjona Loseva, kurš Čaka ielas teātrī darbojas kā mākslinieciskais vadītājs, vadībā.

"Mūsu teātris atbilst manam priekšstatam par "īsto" teātri," saka teātra aktrise Kristīna Varša. "Mūsu publika ir tie, kuri apmeklējuši Rīgas Krievu drāmas teātri 80. gados." Viņa stāsta, ka atšķirībā no pašlaik Rīgas Krievu drāmas teātrī skatāmā repertuāra, kurā pārsvarā ir komēdijas, viņi cenšas iestudēt izrādes, kuras rosina uz pārdomām. "Iestudējam klasiku – Tenesija Viljamsa "Stikla zvērnīcu", Leonīda Zorina "Varšavas melodiju" un citus darbus," stāsta Kristīna. Viņa pieļauj, ka vēlme eksperimentēt ar dažādām formām "Brīvo Aktieru sabiedrībā" nav aktuāla, tieši trupas iegūtās klasiskās izglītības dēļ.

Par finansējumu runājot, Kristīna stāsta, ka pašlaik teātra sponsors ir viena no Latvijas bankām, līdzekļi šai sezonai saņemti arī no VKKF, bet neskatoties uz to pašiem aktieriem nākas spēlēt gan izrādes, gan darboties garderobēs un uzkopt telpas, kā arī veidot kostīmus izrādēm. "Esam profesionāli entuziasti," smaidot saka Kristīna. Viņa gan atzīst, ka šāda finansiālā situācija rada nedrošību. Tomēr aktrise pauž cerību, ka nākamajā sezonā teātris varētu atļauties veidot izrādes arī lielajā zālē, jo pašlaik spēlēts tiek tikai mazākajā telpā ar 100 sēdvietām. Tā kā teātri apmeklējot arī latviešu skatītāji, esot pat ideja iestudēt kādu izrādi latviski.

Foto: Mirkļi no "Brīvo aktieru sabiedrības" izrādēm