Fotoreportāža: ‘Parīzes Dievmātes katedrāles’ ģenerālmēģinājums  (25)

Savulaik šī opera ir ieguvusi Lielo Mūzikas balvu un piedzīvojusi lielu popularitāti Latvijas Nacionālajā operā.

"Tā ir izrāde par spēju īsti un nesavtīgi mīlēt, kas vienmēr un arī šobrīd ir tik aktuāli" – tā iestudējuma izvēli pamato Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis.

Kā norāda Nacionālā teātra preses pārstāve Līga Rimšēviča, dramatiskajam teātrim uzvest operu ir milzīgs izaicinājums un ļoti liels sagatavošanās darbs aktieriem. Intensīvi vokālie mēģinājumi pedagogu Airas Rūrānes un Andra Daņiļenko vadībā teātrī rit jau kopš februāra sākuma. Daudz palīdz Mirdza Zīvere. Pirmo reizi kopš teātra renovācijas izrādē tiks izmantots orķestris un kora grupa. Speciāli šim uzvedumam ir izveidots orķestris MOTO (Mazais Operas un Teātra Orķestris), kas spēlēs visas "Parīzes Dievmātes katedrāles" izrādes. Diriģenti būs Māris Kupčs un Jānis Liepiņš.

"Opera "Parīzes Dievmātes katedrāle" man ir viens no mīļākajiem darbiem. Lieliskais Kaspara librets reiz rosināja mūziku, kas pati plūda uz vārdiem. Man bija tik jāpaspēj pierakstīt. Nu tā piedzīvo savu trešo iestudējumu. Un es esmu gandarīts, ka tas notiek Latvijas Nacionālajā teātrī. Es droši varu teikt - manā teātrī, jo kā komponists šeit esmu jau no 1976. gada. Un varu apgalvot, ka trupa ir izaugusi tā, ka tai pa spēkam ir viss, pat opera! Šobrīd teātrī esmu vismaz reizi nedēļā un sekoju līdzi iestudējuma gaitai. Man jāatzīst, ka aktieri patiesi labi tiek galā ar grūto uzdevumu un progresē no dienas uz dienu" – atzīst izrādes komponists Zigmars Liepiņš.

Savukārt ostīmu māksliniece Anna Henrihsone stāsta: "Parīzes Dievmātes katedrāle" ir mans trešais šīs sezonas darbs Nacionālajā teātrī - ja "Sudraba slidas" un "Ideālais zaglis" bija stingri piesaistītas konkrētam laikam un man bija precīzi jāskatās tā laika mode un izteiksmes līdzekļi, tad šoreiz režisore ļāva man pilnīgu vaļu domāt par tērpiem ārpus laika un telpas, un strādājot man bija dota liela brīvība, it kā vēsturisku laiku un notikumu interpretējot mūsdienīgi.

Visi varoņi diezgan izteikti dalās grupās, jo izrādē ir gan salašņas, gan augstākais sabiedrības slānis, tāpēc katru grupu es mēģināju risināt atšķirīgās krāsās, savukārt grupu iekšpusē katram varonim vienalga bija jāmeklē stils un piegājiens, kā risināt viņa tērpu. Es ņēmu katru tēlu kā atsevišķu, pašpietiekamu pasauli, kas veidojas, ņemot vērā viņa rakstura īpašības un ieliekot mūsdienīgā formā. Un tā viņi katrs kā tāds dārgakmenis spēlē kopējā rotaslietā.

Man pašai visinteresantāk bija strādāt pie salašņu kostīmiem, jo tur nu tiešām bija absolūtā brīvība, turklāt par šo grupu vislielākais prieks noteikti ir teātra direktoram, jo tika izmantots liels daudzums jau norakstīto teātra kostīmu, piemēram, no vairākām žaketēm uztaisot vienu."

"Viens labs vai ļauns darbs izraisa otru, un viss ir saistīts. Kad cilvēks sapratīs, ka no viņa domām ir atkarīgs pasaules ritums, Parīzes Dievmātes katedrāles stāsts būs novecojis, bet kamēr tā nav noticis, tikmēr būs cilvēki, visbiežāk neaizsargātie, kuriem šajā pasaulē nebūs vietas un glābiņa. Kamēr katedrāles būtība nebūs dzīva dvēselēs un patvērums būs rodams vien debesīs, tikmēr uzceltās katedrāles postīs - viss viens, kādu mērķu vārdā." – tā savus skatītājus uzrunā izrādes režisore Indra Roga.

Galvenās lomas šajā izrādē uzticētas pašiem jaunākajiem Nacionālā teātra aktieriem – Zanei Dombrovskai un Jurim Jopem, kā arī speciāli uz šo uzvedumu Esmeraldas un Kvazimodo lomai ir pieaicināti jaunie talantīgie dziedātāji Beate Zviedre un Daumands Kalniņš. Fēba lomā paralēli Mārtiņam Brūverim būs Jānis Ķirsis.