"Delfi Kultūra" ar aktrisi sarunājās dienu pirms Singas, kā viņu dēvē radi un draugi, grāmatas "Mans mūžs" piedzimšanas svētkiem un sarunas laikā teātris, cilvēcība, hokejs, labestība, atmiņas, mīlestība, sapņu lomas, bērni, redzamais, nemaz neredzamais un noslēpums – tas viss, gluži kā omulīgā vīriņa Karlsona propellers, gaisā meta gan prieka, gan skumju virpuļus.
Rīt jūsu atmiņu stāstu grāmatai 'Mans mūžs' būs dzimšanas diena. Lūdzu, pastāstiet, kā tā tapa!
Grāmata atnāca man pavisam negaidīti. Kopš man nav teātra un māksliniecisko izpausmju, esmu ļoti aizrāvusies ar hokeju - to es skatos, dzīvoju līdzi un kliedzu līdzi. Kopā ar hokejistiem pārdzīvoju viņu traumas un viņu veiksmes, arī neveiksmes.
Pirms Ziemassvētkiem pie manis atnāca no televīzijas Aija Kinca un viņai Iveta Mielava bija pateikusi, lai pie manis atnāk - es varētu pateikt tautai kādu Ziemassvētku novēlējumu. Es jau ļoti skaisti izdomāju par Kristus piedzimšanu, cēliem vārdiem viņai to visu izstāstīju. Un tad viņa teica - vajadzētu vēl kaut ko parunāt. Un es jau domāju, ka operators visu ir izslēdzis un es viņai sāku stāstīt par hokeju, ka man ir tāda aizrautība, es tā dzīvoju līdzi, un Ozoliņš tik skaisti slido…
To visu viņai izstāstu, viņa saka – paldies un sveiki! Pēc kāda laiciņa man zvana Zigmārs Priede no "Dinamo Rīga". Es saku: "Kādā sakarībā?" Viņš saka: "Dzirdējām, ka mums ir tāda fane, līdzjutēja, domājām, ka tik tie jaunie, bet tā vis nav". Mēs tā kā iedraudzējāmies un sapazināmies. Viņš mani aicināja uz "Arēnu", bet es biju drusku tāda slimīga un nekur tā arī neaizgāju.
Un tad vienā dienā – pagājušā gada 17.septembrī – manā vārda dienā atnāk Mielavas kundze un saka: "Ziniet, ko esmu nodomājusi? Uzrakstīt grāmatu!" Es saku: "Kādu grāmatu? Par mani jau desmit gadus atpakaļ grāmata iznāca, ko sarakstīja Gunnars Treimanis. Kas viņu lasīs? Es jau sen esmu no skatuves prom." Nē, viņa tomēr gribot. Nu, labi, es tomēr ielaidos, sāku rakāties pa atmiņu apcirkņiem – lai tad viņa arī raksta. Un viņa arī rakstīja uz visādām mašīnām, kādas tagad ir modē. Rakstīja un sastellēja visu pēc kārtas, lai visam būtu kaut kāda secība, jo es jau diezgan haotiski stāstu.
Arī visādas fotogrāfijas pa muzejiem sameklēja un vēl disku ielika grāmatas azotē. Un es saku - mēs jau te tā raujamies, bet droši vien tas viss paliks kādā atvilktnē, jo nav jau naudas, par ko izdot grāmatu. Es teicu, ka varbūt izaugs mazbērni lielāki un būs turīgāki, tad varbūt kaut kas tur iznāks.
Un tādā sarunā iejaucās arī Priedes kungs un uzreiz prasīja - cik jums vajag? Mēs palikām ar vaļējām mutēm. Es teicu, ka es nekā nezinu, zinu tikai to, ka tas daudz maksā un to nevar celt. Tad viņi satikās ar Mielavas kundzi, sapazinās, viņa pateica to summu, kas bija liela summa, bet viņš saka – "Dinamo" jums to sponsorēs.
Par ko tā ir?
Tā nav par manām lomām, par manu radošo darbu, jo pati savu darbu uz skatuves es nevaru vērtēt - to tajā pirmajā grāmatā vērtēja Gunnars Treimanis. Šajā grāmatā stāstu visādus notikumus, kas man uzplaiksnīja atmiņā no manas dzīves – vai tie ir skumji, vai tie ir priecīgi, man ir tāda rakstura īpašība, ka labāk saglabāju visu jauko.
Tās drūmās domas – tās man kaut kur noslīkst zemāk. Galu galā tās nepalīdz dzīvot. Tādēļ man vairāk ir gaišas atmiņas – gan par bērniem, gan mazbērniem, visādiem braucieniem. Šis tas jau palika aiz kadra... Es tā iedomājos – ja cilvēki lasa grāmatu, viņi grib, lai tā turpinātos, nevis saka – nu kāpēc nebeidzas? Negribu apnikt! (Spītīgi pasmaida.)
Ja reiz grāmatā par to nekā nav, lūdzu, pastāstiet par savām nopietnajām lomām – kura no tām jums ir vistuvākā?
Man ir tāda ļoti tuva un dārga loma, bet man šķiet, ka ļoti maz cilvēku to zina vai būs redzējuši. Tas bija tad, kad es strādāju tā saucamajā Jelgavas teātrī. Tā ir ķīniešu luga no 13.gadu simteņa, kurā es spēlēju ķīniešu meiteni vārdā Hunjan.
Man jau nav nekādas speciālās teātra izglītības, tikai vienu gadu esmu kursos gājusi, tad uznāca karš un to visu izjauca. Tajā izrādē bija man viens grūts rieksts – smiešanās monologs, bet es to godam pārvarēju. Režisors teica, ka es esot smējusies piecas minūtes. Smieties ir gandrīz vai grūtāk nekā raudāt uz skatuves. Ar to, režisors teica, es esmu sasniegusi kaut kādu rekordu, jo neviena aktrise vēl neko tādu pirms tam neesot darījusi.
Vēlākos laikos, kad es strādāju Jaunatnes teātrī, ļoti mīļa loma man bija Kuražas mātes loma Bertolta Brehta lugā "Kuražas māte un viņas bērni". Es tolaik pie Brehta ķēros pirmoreiz mūžā, tāpat kā režisors Ādolfs Šapiro. Tā bija interesanta sadarbība. Varēja spriest visādi, bet arī man šī loma nāca ar visādiem pārdzīvojumiem, jo man patīk vispusība manās lomās. Patīk, ja varu izdraiskoties, izdancoties, izdziedāties un arī izciest un izmīlēt. Patīk, ja ir visādas emocijas un izpausmes.
Vai esat nospēlējusi savu sapņu lomu?
Redzi… Man sapņu lomas domās ir bijušas, bet es tām esmu galīgi nepiemērota – tomēr ir jāapzinās, ko vari, kas tev ir vizuāli, kas ir piemērots un ko proti.
Es arī gribēju visvisādas mīlētājas spēlēt. Bet tad, kad man iedalīja puikas Belkas lomu "Sešos mīļos cilvēkos", es biju ļoti… Es noliku scenārija eksemplāru uz galda un teicu, ka esmu taču sievišķīga un neiešu tādu lomu spēlēt! Es gribēju spēlēt dažnedažādas sievietes un arī mīlētājas spēlēt… Bet es jau tam nepiederu! Nevaru nemaz to nospēlēt, es pat smieklīga būtu bijusi! Ja cilvēkam trūkst paškritikas, tad tas ir traki.
Kā ir pārslēgties no nopietnas lomas uz, piemēram, Karlsonu?
Tā ir tāda lieta, ko es nekad nemāku analizēt un pateikt.
Piemēram, man bija tāda 50 gadu jubileja, kad es no sākuma nospēlēju vienu cēlienu no "Kuražas mātes un viņas bērniem", kuras laikā ir tāda traģiska aina, kur man atnesa ziņu par nogalinātu dēlu. Pēc tam es uzgāju ģērbtuvē, pārģērbos par Karlsonu un pēc pusstundas spēlēju Karlsonu - iestādīju firziķa kauliņu puķu podā, lai izaug milzīgs firziķu koks līdz debesīm, pilns ar augļiem.
Man ļoti patīk šīs pārmaiņas – galvenais, lai nenotiek visu laiku tas pats.
Vai, dzīvojot radošu cilvēku ģimenē, arī ar saviem tuvajiem apspriests darbs pie lomām?
Man ir divi dēli. Viens ir tāds redzamāks – Gundars Āboliņš, bet otrs ir vairāk neredzams, bet dzirdams – viņš ir skaņu režisors televīzijā, kur strādā jau 26 gadus – Māris Āboliņš.
Mums ģimenē vispār sarunas lielākoties bijušas par teātri, par mākslu, par to, kas bijis mūsu teātrī vai par to, ko esam citur redzējuši. Tā kā arī mans vīrs Tālivaldis Āboliņš ir aktieris, Gundars nemaz nebija aizdomājies par tādu iespēju [nākotnē]. Viņa draugs gāja uz eksāmeniem Rīgas Kinostudijā, bet Gundars viņam aizgāja līdzi "drošībai". Gundars mana vīra repertuāru tolaik apmēram zināja no galvas un iznāca tā, ka to draugu neuzņēma, bet Gundaru uzņēma kino aktieru studijā.
Pats galvenais aktiera profesijā droši vien ir darbs pašam ar sevi. Es, piemēram, nekad neesmu Gundara radošajā darbā iejaukusies. Ja viņš jautā, kā es domāju, tad es pasaku. Tādā lietā kā teātris un lomas… Tur nemaz cits nevar iejaukties.
Kāda, jūsuprāt, ir jūsu redzamākā dēla izcilākā loma?
Tad, kad es skatos izrādi, kurā viņš spēlē, un aizmirstu, ka viņš ir mans dēls, bet sajūtu tikai to, ko viņš tēlo, tad es redzu, ka viņš ir zirgā un viņš to ir paveicis labi. Viņa laime ir tajā, ka viņš lieliski prot vācu valodu un spēlē vairākās izrādēs vācu valodā – "Oblomovs" Ķelnē, izrādē "Tēvi", ko viņš veidoja Šveicē. Austrijā viņš spēlē "Karš un miers" arī vācu valodā. Viņš var spēlēt gan latviešu, gan vācu valodā un valoda ir vesela bagātība!
Tagad, kad man pašai nav sava teātra, kur izpausties un spēlēt, es ļoti dzīvoju līdzi viņa panākumiem, veiksmēm un man ir prieks, ka viņš ir aizgājis tik tālu, ka skaitās Eiropā starp 10 labākajiem aktieriem.
Kamēr runājam un laiski dzeram tēju, atskan zvans pie durvīm, kas vienīgās šajā Rīgas centra nama kāpņutelpā izrotātas ar rudenīgu ziediņu. Singa izsaucas, ka tā droši vien ir manikīre, kura nāk sapost viņu grāmatas dzimšanas dienas svētkiem.
Singa – tā jūs dēvē gan radi, gan draugi. Lūdzu, pastāstiet šī gluži vai otrā vārda vēsturi.
Man bija tāds draugs, puika Džeimss. Tas bija otrajā klasē. Viņš vienmēr stāvēja pie manām namdurvīm, nesa manu portfeli uz skolu un no atpakaļ no skolas. Viņš bija manī samīlējies. Viendien viņš teica: "Veriņ, varbūt mēs varam kaut kur aiziet pastaigāties?"
Es teicu: "Labi". Es uzgāju augšā un pateicu mammai. Viņa man uzvilka jaunu kleitu, ko man bija uzdāvinājis onkulis – tādu rudzupuķu zilu. Es nogāju lejā un viņš no azotes izvilka šokolādīti. Tā jau bija sapļeckājusies, galīgi izkususi viņam pie sirds. Es to paņēmu, domāju, uz kuru pusi nu iesim, kad kāds balodis ņem un man visu kleitu no augšas līdz apakšai notraipa! Un viņš, tas Džeimss, tik iesaucās: "Singa!" Tā tas palika vārds skolā un visā manā mūžā.
Jūs esat piedzīvojusi daudz - kā līdz ar paaudžu maiņu, mainījies Latvijas teātris?
Teātra dzīvē ir ļoti daudz kas mainījies. Pašlaik ir tik daudz dažādu teātru, dažādu virzienu, ir privātie un valsts teātri un liela virzienu daudzveidība. Teātris pašlaik var izpausties arī ārpus tām robežām, kas bija "dzelzs priekškara" laikā.
Mana dzīve ir krasi izmainījusies, jo es vairs neesmu uz skatuves, esmu kopā ar skatītājiem. Tā man ir citādāka dzīve, lai gan es visam aktīvi sekoju līdzi, gan iedama uz izrādēm, cik varu, gan skatoties televizoru un klausoties raidlugas un aktieru aprakstus radio. Piemēram, pašlaik sekoju līdzi Alvja Hermaņa lielajai veiksmei Zalcburgā, kur viņš ir iestudējis operu.
Es dzīvoju tam visam līdzi, bet es pati vairs nevaru tajā aktīvi piedalīties. Un tas ir ļoti sāpīgi dažubrīd… Bet, ko lai dara?
Jums piešķirta mākslinieces Margaritas Stārastes balva par to, ka jūs vairākām paaudzēm ar savām atveidotajām lomām esat sniegusi labestības, prieka un ticības brīnumu. Kā, jūsuprāt, pašlaik valstī ir ar cilvēcību, labestību un brīnumiem?
Mēs ar Stārastīti sadarbojāmies izrādē "Pauks un Šmauks", viņa toreiz taisīja dekorācijas. Tā bija manas bērnības mīļākā grāmata, ko man māsa lasīja priekšā, kad es vēl pati nemācēju lasīt. Tajā tiktiešām vajadzēja tādus māksliniekus, par kuriem saka – viņiem ir tas "bērna prats" un "bērna saprašana". Tā mēs sapazināmies. Viņa jau ir nodzīvojusi ilgu, ilgu mūžu. Man bija liels pārsteigums, ka man piešķirta tāda balva.
Arī jūs esat saglabājusi "bērna saprašanu". Kā to iespējams nepazaudēt?
Man šķiet, ka labestībai, izpalīdzībai un cilvēcīgai sapratnei ir jābūt. Ja tur ļaunu prātu un naidu, tad taču paliek smagi un tā jau nevar… Cilvēku savstarpējās attiecībās vajag meklēt gaišumu, kaut ko labu un arī prast saskatīt labo. Cilvēki ir ļoti dažādi, tomēr tie jāpieņem tādi, kādi tie ir.
Tas noteikti nemaz nav vienkārši. Jūs pazīst vairākas paaudzes un tik daudzi jūs atminas ar smaidu un priecājas dzirdēt jūsu balsi radio vai televīzijā arī pašlaik, kad vairs teātrī aktīvi nedarbojaties. Kāds ir jūsu noslēpums?
Es nezinu. Tas ir kaut kas neapzināts. Es to nemāku atbildēt un nevaru. Tāda es esmu – gan dzīvē, gan uz skatuves.
Savā dzīvē esmu bijusi laimīga par to, ka man ir skatuve. Daudzi jau saka, ka saviem bērniem nekad nenovēlētu aktiera profesiju, bet man tā nav. Ja man būtu desmit bērni – lai visi ir aktieri! Ka tik ir apdāvināti. Nekas dārgāks par teātri man nav bijis un es domāju, ka katram ir jāstrādā tādi darbi, kas sniedz gandarījumu, nevis tikai peļņu. Tā man šķiet...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!