Visādi stāsti un viena metode. Sezonas sākuma pirmizrādes JRT  (18)

'Grenholma metode'

Vērtējums:

Ar šo Ģirta Ēča iestudējumu Jaunā Rīgas teātra sezona 1. septembrī tika atklāta. Balstoties uz šobrīd jau daudzviet pasaulē iestudētās Žordi Galserāna lugas materiālu, repertuārā ienākusi kvalitatīvas izklaides vienība, kas veiksmīgi līdzsvaro teātra meklējumus stāstu stāstīšanā.
Režisoram kopā ar aktieriem pamatā izdevies radīt gan spriedzi, gan noturēt intrigu visu izrādes laiku (nepilnas divas stundas bez starpbrīža) – īpaši aizraujoši sekot autora dotajām asprātīgajām situācijām un komiskas ironijas pilnajām vārdu kaujām Viļa Daudziņa un Gata Gāgas aktiersniegumā. Un Gatis Gāga atveidotā varoņa eksplozīvajā prastumā un emocionālajā brutalitātē pilnīgi noteikti ir izrādes zvaigzne. Arī Vilim Daudziņam lieliski izdodas pārliecināt par spēlētā varoņa ”dubultdibenu”. Atsvešinātāks, vairāk prāta konstrukcijas būvēts, līdz ar to – ar mazāku intrigu un uzminamāks šoreiz iznācis Ingas Alsiņas tēls, viņas varone atdzīvojas vien fināla epizodēs, kad ”kārtis” beidzot atklātas. Ekspresīvāku un kolorītāku būtu gribējies redzēt arī Ivara Krasta atveidoto ”transpersonu”. Bet var jau arī tā interpretēt lugas vēstījumu – ka psiholoģiskā ”dienesta” darbiniekiem spēlītes ar intervējamajām personām izdomāt ir daudzkārt interesantāk nekā tās pēc tam izspēlēt.

'Kabalas noslēpumi'

Vērtējums:

Stilistiski izturēta izrāde Alvja Hermaņa labākajās tradīcijās: sākot jau ar spēles telpu kā lidostas bagāžas saņemšanas zāli, kas organiski saslēdzas ar ideju par ebrejiem kā mūžīgo klejotāju tautu; turklāt koferu ”tēma” tālāk tiek attīstīta arī ar stāstu sižetu saistītās epizodēs – asprātīgi transformējoties par grūtnieces vēderu, kapakmeņiem, zārkiem, kamīnu u.c. (kaut arī paņēmieni redzēti jau citu režisoru iestudējumos). Jaunā iestudējuma oriģinālākā komponente ir aktieru radītā kustību partitūra, kurā caur vizuālām zīmēm, iespējams, mēģināts iekodēt paralēlu vai slepenu vēstījumu (Kabalas noslēpuma daļu?). Tomēr stilizētā dievlūgšana, kas tomēr lielākoties izskatās vien pēc kāju ritmiskas kustināšanas, locīšanās un saliektu roku plivināšanas, kā arī jēdzieniski intensīvā informācijas plūsma no fona video un aktieru izteiksmīgā runa autora Īzaka Baševisa Zingera stāstus brīžiem it nemanot aizbīda fonā, attiecības starp tekstu un apkārt esošo anturāžu padarot disharmoniskas un pat garlaicīgas.

Pārfrāzējot JRT iepriekšējos iestudējumus, ”Kabalas noslēpumus” varētu dēvēt arī par ”Ebreju stāstiem”, tomēr ceļojums un meklējumi šķiet palikuši pusceļā. Var jau būt, ka, stāstot par ebrejiem, ironijā mazliet kautrējamies atļauties tik košus triepienus, kā smejoties par sevi. Bet var būt – ka tieši šī mierīgi samiernieciskā dzīves izjūta un latvieša izpratnē dīvainais humors ir tieši tas hasīdisma noslēpuma kodols, kuru meklēja iestudējuma radošā grupa. To gan mums ļauts tikai minēt, un JRT ”Kabalas noslēpumus” atliek ierindot pie teātra etapa iestudējumiem, gan – bez notikuma virsvērtības.

'Tumšās alejas'

Vērtējums:

Arī Vladislava Nastavševa izrāde ”Tumšās alejas” ir stāstu statīšana. Šajā gadījumā tie ir krievu stāsti – izteikti minimālistiskā scenogrāfijā, taču ar izteiksmīgiem aktierdarbiem, meistarīgi mainot vienu ”masku” pret citu, ceļojot cauri vairākiem savā starpā nesaistītiem Ivana Buņina tekstiem. Vienojošais – seksuālo dziņu dažādās izpausmes dažādos vecumos un dažādās sociālvēsturiskajās situācijās. Izrāde runā arī par mīlestību – ar smaidu, neizpratni un arī ar aizrautību. Pamanāmi, bet organiski ir mēģinājumi katru no stāstiem izstāstīt ar atšķirīgu piegājienu – ar vai bez ”teicēja” klātbūtnes, mainot apgaismojuma intensitāti, atklāti rādot vai slēpjot varoņu iekšējās dzīves sakāpinātās norises.

Iestudējums kā veselums, iespējams, iegūtu, ja kāds no stāstiem tiktu paīsināts, bet cits vispār nebūtu, jo vispārliecinošākie izdevušies tie, kuros paliek arī kaut kas nepateikts – kā, piemēram, Gunas Zariņas un Kaspara Znotiņa izdzīvotajā stāstā ”Vizītkartes”. Ar spilgtu teatralitāti un novelēm obligāto dramatisko finālu priecēja Baibas Brokas, Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa izstāstītā ”Klāras jaunkundze”.

Izrādē veiksmīgi izmantotas Viļa Daudziņa enerģiskās raksturotāja dotības, Kaspara Znotiņa balss suģestējošā enerģija (kaut pamatotus aplausus stāstā ”Taņa” izpelnās viņa negaidītā parādīšanās puteņa tēlā- baltā triko), sajūsmina Baiba Broka, kura stāstus ”Taņa” un ”Antigone” iespējams ar mīmiku vien spētu izstāstīt. Tāpat arī, vērojot Gunas Zariņas sejas pantus no lomas lomā, arvien pārliecinošāk attaisnojas scenogrāfijas ”neesamība”: aktrises talants atkal brīvi ceļo no komiskas groteskas pirmajos stāstos līdz atturīgi emocionāla tuvplāna izteiksmīgumam izrādes noslēdzošajā stāstā ”Aukstais rudens”, ļoti skaisti un poētiski izgaismojot izrādes tēmu – par izbaudītiem un sakāpināti izdzīvotiem dzīves skaistākajiem mirkļiem.