Izrādes apskats: Uldis Anže un Dita Lūriņa. Zeme un mīlestība  (28)

Vērtējums:

Scenogrāfs Andris Freibergs radījis universālu telpu, kurā organiski vienlaikus var noritēt darbība kā bankas, tā tiesas zālē, kā baznīcā, tā greznā privātmājā. Mainās vien Igora Kapustina niansētais gaismojums, lustru bumbu augstums un solu rindu izkārtojums spēles laukumā. Skatuves sānos izvietotās bankas klientu apkalpošanas letes ne reizi izrādes laikā netiek izmantotas tiešai, ilustratīvai darbībai, tās drīzāk kalpo kā simbols naudas plūsmai no vienas puses uz otru un atpakaļ, kas ir arī viens no Antona Hansena Tammsāres stāsta motīviem: kā mēs dzīvojam, kad mums naudas ir pārpārēm, un kā tad, kad esam palikuši bešā. Šādos noteikumos visai plašo pārdzīvojumu spektru, paralēli sekojot Ditas Lūriņas Kārinas mīlestības stāstam, redzam atspoguļojamies vienotajā NT aktieransambļa spēlē.

Žēl tikai, ka visi aktierdarbi nav arī stilistiski vienoti. Brīžiem, piemēram, redzamas alūzijas no iepriekš spēlētām lomām – tā Jāņa Skaņa atveidotajam biznesmenim, Kārinas tēvam, šķiet, aiz muguras kaut kur rēgojas politiskā kabarē ilgdzīvotājs Circenis (jo īpaši intonācijās, runājot par blēdībām un spekulācijām politikā un saimnieciskajā dzīvē), savukārt Anetes Saulītes kalponē Tīnā ieraugāma gandrīz vai kopija no Džoannas Monevatas iestudējumā ”Osedžas zeme” (atkal klusa, sirdsgudra, nosvērta un bezgala simpātiska kalpone). Savukārt pārlieku viennozīmīgi komisks ir Aināra Ančevska atveidotais dziedātājs un dāmu ”klēpjsunītis” Renē; kādas it kā vienīgās pareizās patiesības sludinātājs ir Mārtiņa Brūvera Melesks; tikai un vienīgi smieklīgi žākstīgas ir Zanes Jančevskas, Daigas Gaismiņas un Daigas Kažociņas atveidotās sabiedrības dāmas…

Toties īsts traģikomikas briljants ir Ingas Misānes Kitija Itama. Šķiet, ka viņa savas varones dzīves uztveres aprobežotību un salto dzīves aprēķinu attiecībās ar jebkuru tuvo cilvēku (savu ”bēbiku” ieskaitot) nospēlē tik pārliecinoši, ka sekojošās ainas ar mazā bērniņa zārka staipīšanu un mirušā bērniņa gleznošanu šķiet jau daudz par daudz. Turklāt vēl sekos orģijas aina ar lielo, melno zārku centrā…

Otrā plāna lomās noteikti gribētos izcelt Līgas Liepiņas atveidotās epizodes mirušās mātes Mares lomā – bez sentimentālas pieskaņas radītais tēls tiešām kaut kādā ziņā arī rada sajūtu par miruša gara klātesamību, kas mums pieskaras it kā ar pirkstu galiem (protams, zināmu lomu atmosfērā spēlē arī Jāka Jirisona piemeklētā mūzika). Reizē šarmants un noslēpumains, atturīgs un galants ir Normunda Laizāna advokāts Paraleps, kura šķietami nevainīgajos tīklos iekrīt skarbās biznesa pasaules noteikumos patiešām nevainīgā Ditas Lūriņas Kārina. Veiksmīgi epizodē, kurā jāizstāsta gan pagātnes notikumi, gan ”jāatver acis” kolēģim, atklājas Mārcis Maņjakovs skolotāja Kalvi lomā. Ļoti patīkama ir tikšanās ar Indru Rogu atkal aktrises ampluā, kurai iestudējums devis iespēju Idas lomā atveidot divus atšķirīgus dvēseles stāvokļus: kad sieviete – māte- personība atrodas gan harmonijā, gan disharmonijā.

Stāsta traģiskā varone – Ditas Lūriņas Kārina izdzīvo to, kas notiek ar sievieti, kura raujas ārā no šķietami laimīgas un sakārtotas ģimenes dzīves, nepārzinot ”vilku sabiedrības” tikumus. Dita Lūriņa brīnišķīgi balansē uz melodrāmas viļņa – vienlaikus smīdinot un aizkustinot skatītāju: lai cik naivi nebūtu Kārinas spriedumi un lai cik neloģiski nebūtu viņas secinājumi, šī varone it nemaz nešķiet tikai un vienīgi smuka muļķīte. Ditas Lūriņas vitālā, sirsnīgā, neparasti temperamentīgā un skaistā Kārina mīl savu Indreku un dzīves skaisto pusi, kas ir tik sievišķīgi… Režisors precīzi un asprātīgi, jo īpaši ar Ditas Lūriņas un Ulda Anžes aktierdarbu palīdzību, parādījis sieviešu un vīriešu domāšanas pasaules atšķirīgo dabu.

It kā saglabājot sava laika intonāciju, tomēr svaigs un atsperīgs ir Tammsāres teksts Maimas Grīnbergas tulkojumā. Kaut vai pretstatā izsmalcinātajai kostīmu plejādei, ko darinājusi Kristīne Pasternaka, nežēlīgās vārdu apmaiņas Indreka un Kārinas starpā ir kā aukstas ūdens šaltis. Tāpat visai efektīgu kontrastu veido psiholoģiski smalki niansētā aktieru spēle un nedaudz sirreālie spēles nosacījumi ar ritmiskām, iestudētām skatuves kustībām grupu ainās telpā, kas vienlaikus ir gan intīmi privāta, gan publiska. (Izrādei gan par labu noteikti būtu nācis profesionāls kustību konsultants, jo atsevišķas ainas kustību partitūras aspektā šķiet pārlieku ilustratīvas: visizteiktāk – burzīšanās ballītēs). Kaut kopumā – bez skaidras konsekvences balansējot starp tīri reālpsiholoģiskām norisēm un atsevišķu notikumu un tēlu galēju kariķēšanu, saturs kļūst didaktisks, stāsta iespējamo jaudu sasīcinot.