Izrāžu apskats: jaunākie iestudējumi bērniem  (6)

'Divas Lotiņas' Latvijas Leļļu teātrī

Mīļa, asprātīga, dinamiska, jauka izrāde vecākiem un viņu bērniem. Ar uzsvaru uz to, ka sekot izrādei noteikti būs interesanti arī vecākiem, saņemot pāris īpaši emocionālu mirkļu, jo nav pazaudēta Kestnera slavenā stāsta dramatiskā stīga. Šķiet, ka pat šī ir labākā "Divu Lotiņu" versija, ko līdz šim nācies redzēt.

Režisors Ģirts Šolis teicami savienojis spēles un objektu teātri, aktieri Santa Didžus, Dana Lāce un Valdis Vanags dinamiski maina "lomas" un objektus savās rokās, gandrīz visu laiku arī pašiem paliekot redzamiem. Taču katra epizode ir līdz niansei izstrādāta – nerodas šaubas, kas kurš kurā mirklī ir, ko personificē un kādu raksturu attēlo. Turklāt epizodes tiek papildinātas ar atbilstošām rotaļu mantām, kustībām un īpašu atmosfēru – mainot apzīmētos priekškariņus un multifunkcionālās katedras- kastes- aizslietņa stāvokli, apgaismojumu un neuzkrītoši fonā atskaņojot Goran Gora oriģinālmūziku.

Kad nometnes bērnu kompānijā uzrodas lācītis, kurš raud aiz bēdām – jo vecāki sadomājuši šķirties, top pavisam skaidrs, ka šis stāsts, iespējams, norisinās bērna fantāzijā – viņa rotaļistabā. Galvenās varones ir divas vienādas apmēram 70. un 80. gadiem raksturīgās lelles, ko var uzskatīt kā īpaši mīļu radošās komandas sveicienu atnākušo bērnu vecākiem. Arī radošās komandas dzimšanas gadi ap septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem jau vien grozās. Ne tikai rotaļu lelles un lāči, arī mašīnītes, vilcieniņi un lidmašīnītes nāk no aizgājušā gadsimta. Un tas palīdz uzburt vēl senāku – Ēriha Kestnera darbu sarakstīšanas laiku aizgājušā gadsimta pirmajā pusē.

'Pelnrušķīte' Liepājas teātrī

Savādi, ka 1947. gadā uzņemtā krievu filma ar to pašu scenāriju pamatā, kas ņemts jaunajai Liepājas teātra bērnu izrādei "Pelnrušķīte", pat skatīta Youtube.com ir krāsaināka, dzīvāka, pasakaināka un fantāzijas bagātāka. Var jau būt, ka nav labs tonis salīdzināt teātri un kino, taču, ja pat neizejot no mājas, iespējams šo pasaku noskatīties kino oriģinālā, tad kāpēc tērēt laiku, lai ietu uz teātri? Lai skatītos uz absolūti statisku scenogrāfiju? Lai redzētu spožas un negaumīgas princeškleitas? Lai neizpratnē brīnītos par tukšajām pauzēm starp ainām, kuru laikā, kamēr varoņi pārģērbjas, uz skatuves notiek "kaut kas" (dīvainākā aina ir ar "karieti", kurā sabāž divus ķirbjus un tad tvaika lokomatīvi atgādinošais objekts sāk kūpēt)?

Vai - lai ar līdzjūtību vērotu aktierus, kuri uzvedumā izmantoti vien kā statiskas bildītes neveiksmīgi veidotās mizanscēnās? Piemēram, Lauras Jerumas Pelnrušķīte pāris ainās nosēdināta proscēnijā tā, ka viņu redzēt var tikai pirmajās pāris rindās sēdošie. Neveikli izskatās epizodes, kurās varoņi, it kā garāmejot, uz skatuves uznāk, apstājas centrā, norunā savu tekstu un aiziet. Seko nākamais kolēģis… Vienīgā kaut cik jancīgā atrakcija, kas ieviesta šajā skatuves pasakā, ir Gata Malika Marķīzs Padetruā – ar tizlo tirināšanos vēl tizlākajās baltajās triko biksēs.

Nav skaidrs, kāpēc, iestudējot šo bērnu izrādi, fantāzija un iedvesma Liepājas teātri tik neģēlīgā kārtā šoreiz pametusi?

'Brīnumpērlīte' Latvijas Leļļu teātrī

Leļļu teātra izrāde, kas tiek reklamēta kā multimediāls iestudējums ar "grandiozu trīsdimensiju iespaidu" patiesībā atklājas kā vizuāli garlaicīgs stāsts. Iestudējums "Brīnumpērlīte" rāda meitenītes Lilī pastaigu jeb "peldi" ūdensvalstībā, satiekot dažādus jūras iemītniekus. Lielākoties tie ar videoprojekciju palīdzību tiek attēloti uz caurspīdīga ekrāna skatuves priekšā. Šis elements diemžēl iestudējumā izskatās visai pašmērķīgi – it kā režisors šādu paņēmienu būtu atklājis pirmo reizi mūžā un tagad par to priecājas, neadekvāti ilgu izrādes laiku veltot tikai un vienīgi tam. Pa vidu gan ir arī lelles- ūdens iemītnieki, no kuriem visatraktīvākais – Miķeļa Žideļūna vadītais mīļais zemūdens monstriņš ar melu detektora lampiņu starp acīm.

Izrādē, protams, ir nojaušama arī kaut kāda morāle un didaktika, tomēr šoreiz pilnīgi neobligātā intonācijā un pagalam shematiskā režijā.