Izrādes apskats: Šeiloks pret kristiešiem...  (63)

Vērtējums:

Ja pārlūkojam pēdējā laika Šekspīra lugu adaptācijas – "Makbets" (rež. N. Griestiņš), "Makbets. Mono" (rež. E. Seņkovs), "Hamlets" (rež. R. Suhanovs), tad liekas mazliet satraucoša šī mūsdienīgi vienkāršotā motīvu pielāgošanas tendence atvieglinātai uztverei, bet no otras puses, varam sevi mierināt ar domu, ka tā ir likumsakarīga režisoriskās tapšanas un pieredzes uzkrāšanas procesa sastāvdaļa.

Aiks Karapetjans savu pirmo lieliestudējumu Nacionālajā teātrī veido tieši tādā pašā manierē, un, svītrojot teju vai pusi lugas teksta, izrādes pamatā liek divu reliģisku kopienu sadursmi. Nenoliedzami šādas sadursmes motīvi ir ieausti Antonio un Šeiloka liktenīgā darījuma metos un lielā mērā ietekmē tā iznākumu, taču tie nav tik nozīmīgi, lai tos, nelaužot lugas struktūru, bez zaudējumiem padarītu par izrādes centrālo asi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Šekspīra laikā Šeiloks bija tikai komiska persona, nevis viens no galvenajiem varoņiem un luga tomēr ir autora apliecinājums dzīvespriekam, mūzikai un harmoniskām attiecībām, kurās valda mīlestība un draudzība.

Ja to visu pārstrukturē ar vienkāršu izslēgšanas metodi, izmetot no teksta savai koncepcijai nevajadzīgo, tad lielā mērā tiek sarauts lugas dzīvais attiecību tīkls starp personāžiem un izkropļota to rīcības motivācija. Padarot kristiešus par kariķētām abstrakcijām, kam prātā vienīgi izpriecas, greznība, izšķērdība, nenopietnas kaislības un citas jautrības, režisors no svaru kausiem apzināti izmet mīlestību, draudzību, sirds dāsnumu, spēju upurēties, tieksmi pēc skaistā, vārdu sakot, visu to, ko Renesanses laika cilvēki centās savienot savā "ķermeņa un prāta harmonijā".

Izmainās attiecību iekšējā loģika un Porcijas un Basanio mīlestība izrādē pārvēršas par kopīgu plezīru pazīstamas pasaciņas izspēlēšanai ar trim lādītēm, banālu atgādinājumu, ka ne viss ir zelts, kas spīd un papildus bonusu kādam izlabot savu bēdīgo finansu stāvokli. Riekstu grauzēja Graciano un Nerisas romāniņš kļūst viņiem pašiem, bet ne skatītājiem, par uzjautrinošu ēnu spēli, lai kaut kā kuplinātu visu šo pasākumu. Bet Džesikas bēgšana ar nez no kurienes uzklīdušo kāju tirinātāju Lorenco režisoram kalpo par sižetisko mezglu sasiešanas līdzekli, jo meitas "raudu dziesma" finālā ir tikai pedālītis savas koncepcijas emocionālā atbalsta pastiprināšanai. Grūti, protams, ir pateikt, kādus tieši uzdevumus atsevišķās lomās režisors ir devis aktieriem, bet tas, kas notiek uz skatuves, atstāj diezgan nožēlojamu iespaidu.

Pati ideja ar skatuvi skatuvē nebūt nav slikta, kā scenogrāfiska atsauce uz ceļojošā teātra tradīciju ar Venēcijas gleznu reprodukcijām fonā un dzīvo mūziku, tā varētu veidot arī režisoram nepieciešamo sabiedrības tēlu, ja vien izrādē tiktu stilistiski izstrādāta un aktierspēlē konsekventi realizēta. Diemžēl jāsaka, ka tas Karapetjanam nav bijis pa spēkam un aktieri savus varoņus lielākoties atveido pēc principa – tādus attiecīgajos nosacījumos es stādos priekšā šīs vieglprātīgās sabiedrības locekļus.

Darbs ar saistīto tekstu prasa milzu pacietību un izdomu gan no režisora, gan no aktieru puses, jo strādāt nākas ar tādām smalkām lietām kā intonācijas, plastika, valodas ritms, jēdzienisko akcentu pārbīdes utml. Ja to neprot, un izskatās, ka režisors īsti neprot, tad tēlu rīcība uz skatuves pārtop neveiklā un aptuvenā teksta ilustrācijā, ko izrādē demonstrē daudzi pat ļoti labi aktieri. Jāņa Vimbas Basanio, piemēram, cenšoties būt smieklīgs, pārtop par ākstu un viņa attieksme pret mīlestību un draudzību nekādu uzticību neraisa. Tas attiecīgi degradē gan Porcijas, gan Antonio tēlus, kuros Šekspīrs ir ielicis savu pozitīvo skatījumu uz cilvēku. Madara Saldovere Porcijas lomā vienkārši ir spiesta kaut ko "spēlēt spēlēšanas pēc", jo galīgi nav saprotams, kāpēc tik skaistai, gudrai un bagātai sievietei ir nepieciešams tāds nerrs kā Basanio.

Taču visneapskaužamākajā stāvoklī šoreiz nonāk Normunda Laizāna Antonio, jo viņam vairs nav uz kā balstīt savu gatavību riskēt un nest dzīvībai bīstamo upuri. Īstas draudzības un mīlestības režisora pieteiktajā spēlē nav, ir tikai garlaikojošs mēģinājums par šīm jūtām pasmaidīt. Jaunā režisora neskaidros nolūkus un nespēju konsekventi izstrādāt izrādes tēlu līnijas liekas mēģinājumu procesā ir pamanījuši arī aktieri, jo Normunds Laizāns savā intervijā (NT avīze, pavasaris 2013) saka: "Ja mēs spēlējam "blā-blā-blā", tad arī skatītāji zālē sēž un knosās. Kāpēc viņiem mēdz būt garlaicīgi? Tāpēc, ka uz skatuves ir tik daudz nekonkrētības. Ja ir nekonkrētība, ja aktieri nezina, kāpēc viņi tur ir, ko viņi tur dara, tad skatītājam rodas simts neatbildētu jautājumu." Tieši tā, režisors nav pats sevī radis atbildes uz pārāk daudziem jautājumiem un Šekspīrs viņam par to atspēlējas.

Ja vienu reliģisko kopienu izrādē pārstāv viss šis raibais precinieku pulks ar grūtsirdīgo Antonio priekšgalā, tad otru prezentē tikai viens pats Šeiloks un līdz ar to veselas kopienas tēls tiek subjektīvi sablīvēts vienā cilvēkā, kura dzīve uz skatuves atainojas vien pāris sadzīviskās epizodēs. Šāda konfrontācija vairs neizskatās nopietna un liktenīgā tiesas prāva, pat ar visu augļotāja cilvēcisko monologu, gribot negribot transformējas uz ētiskajām vērtībām, kas prevalē Šeiloka raksturā. Jā, cilvēks nespēj piedot tiem, kuru dēļ cieš viņa pašcieņa, un Uldis Dumpis ar visu savu spēles izjūtas precizitāti ir pārliecinoši ielicis to sava tēla rīcības pamatojumā. Savukārt, naids un atriebības kāre, ko viņa varonī raisa izstumtība, ir pārāk komplicēts jautājums, lai to triviāli transformētu par reliģiskā pārliecībā balstīta konflikta cēloni.

Mēģinājumi Šekspīra lugām uzspiest vienkāršotu un kategorisku koncepciju īstenībā reti noved pie veiksmīga iznākuma. Cilvēka rīcība viņa darbos ir pārāk daudzveidīga un iekšējās motivācijas pārāk sarežģītas, lai tās ņemtu un nonivelētu līdz režisoriskam traktējumam pakļautai viennozīmībai. Nostādot Šeiloku pret kristiešiem, kas šajā gadījumā ir padarīti par nelgām un pārliecīgā nopietnībā izakcentējot viņa apsūdzību, režisors panāk vienīgi to, ka sižetiski saraustītā izrāde pārvēršas par kaut ko līdzīgu teatralizētam plakātam ar saukli: būsim toleranti un iecietīgi pret svešajiem, kas mūs uzskata par muļķiem un grib noplēst no mums trīs ādas! Varam par to arī padomāt, bet vienalga paliek jautājums, vai tādēļ bija vērts iestudēt Šekspīru un atņemt aktieriem jau tā reto iespēju tikt pie lieliskām lomām?