Izrādes apskats: Dienaszaglis Lilioms  (47)

Vērtējums:

Molnāra Lilioms ir dzīvē apmaldījies dienaszaglis, kurš pats īsti nezina, ko grib, kas viņam patīk, ko viņš mīl, kāpēc mīl. Var noticēt, ka gan Ivara Kļavinska, gan Kaspara Dumbura Lilioms dzīvē ir bijis par kaut ko stipri sāpināts, brūces vēl nav sadzijušas un tāpēc viņam tiek sūtīts sirds eņģelis, kas Liliomu atkal varētu atgriezt pilnasinīgai dzīvei. Eņģelis ir jauna meitene vārdā Jūlija, kuru pārī ar Kļavinski atveido Inga Misāne, bet ar Dumburu – topošā aktrise Agnese Kostigova. Uz brīdi iespējams noticēt Kļavinska Lilioma emocionālajai aizlauztībai, taču nav skaidrs – kas tad bijis par iemeslu šim dziļajam sarūgtinājumam un vēlāk nejaukajai attieksmei pret Jūliju. Tāpat skaidrs, ka Dumbura varonī ieliktais lecīgums ir tikai ārējā poza kaut kam izjauktam Lilioma dvēselē, jo savā būtībā viņa Lilioms sķiet harmonisks un pozitīvi atvērts pasaulei.

Lilioma stāsts sākas ar to, ka karuseļa iekšā saucējs pārāk daudz čamdījies gar vienu meiču, par ko karuseļa saimniece viņu grib padzīt (kaut tieši tas vairo karuseļa ienākumus!). Šajā iestudējumā karuselis ir karuselis bez kādas īpašas simboliskas slodzes. Varbūt vienīgi – zīme sliktai mākslai, ar kuru jaunais Lilioms, iespējams, ir neapmierināts. Vai tāpēc viņš burkšķ, ir nīgrs, agresīvs un sit sievietes?...

Gan Zanes Jančevskas, gan Daigas Gaismiņas Muškātne ir krāšņas, vieglas uzvedības madāmas, kuras Liliomam uzrīko vienkāršu greizsirdības scēnu. Un ne jau karuseļa lauvas, zebras vai auto Liliomu pēc tam vienā mazā epizodē velk atpakaļ uz Muškātnes biznesu. Drīzāk var noticēt tam, ka tā ir pilnasinīgā dzīve, brīvības ilūzija, kas nav ar rutīnas darbu noslogota. Skaidrs, ka strādājot par sētnieku, to nav iespējams izbaudīt ar tādu vērienu. Tad jau labāk zagt... Jaunušana Lilioms septiņdesmitajos bija tāds ka romantiskais dumpinieks, savā būtībā – neatkarīgs mākslinieks. Līdz ar to karuselis tika uztverts kā līdzība par mākslu un radošu brīvību. Šodienas iestudējumā Lilioms vairāk izskatās kā nerealizējies autsaiders, kuram jaunās dzīves skarbie noteikumi nav pieņemami, bet pats meklēt izeju viņš arī īsti nav gatavs.

Vietām Molnāra teksts ir asprātīgi komisks, labi sastrādāts arī aktieru dialogos. Pirmizrādē īpaši iepriecināja Mārča Maņjakova spēle Fičūra lomā - ar vieglu komiskās ironijas piesitienu, bet nepārspīlējot un nepārspēlējot. (Otrajā sastāvā gan Aināra Ančevska atveidojumā Fičūram iedotās un no izrādes uz izrādi migrējošās rūķa intonācijas atkal lika mulst.) Tieši šajās epizodēs var ieraudzīt to, ka dramaturģisko materiālu būtu iespējams lasīt kā dzīves absurdus atklājošu un vitālu vēstījumu. Bet – izrāde ir gaudens un nesaprotams pastāsts ar shematiski komiskām epizodēm par dīkdieni, kurš pats īsti nesaprot ne sevi, ne dzīvi, bet kuru nez kāpēc traki mīl divas sievietes.

Ingas Misānes Jūlija ir jauka, mīļa un maigi mīloša meitene – ļoti simpātiska savā atturībā un godīgumā, uzrādot jaunas kvalitātes uz pēdējo sezonu lomu fona. Vienkāršāka un vēl klusinātāka ir Agneses Kostigovas Jūlija, turklāt ar ļoti skaistu vokālu, taču ar mazāku aktiermeistarības bagāžu un grūti saklausāmu balsi tālāk par desmito rindu. Uz Kostigovas Jūlijas fona īsti spridzīga un starojoša ir Madaras Saldoveres Marija. Vārdu kaujās ar mazlietiņ „apvītušo”, taču enerģiski sparīgo un koķeto Daigas Gaismiņas Muškātni gan abām ieskanējās spēcīgas „Skroderdienu” atbalsis (Ieviņa un Pindacīša). Tomēr prātā arī pazibēja doma – cik interesanti būtu redzēt Madaru Saldoveri Jūlijas lomā.

Protams, kura meitene gan vēl varētu šķist piemērotāka Jūlijas lomai kā jaunā aktrise Agnese Kostigova, bet Marijas lomā – vitālā un meitenīgi kolorītā Madara Saldovere. Bet faktūras izmantojums vienmēr būs vienkāršākais jaunrades ceļš…

Žēl noraudzīties uz Normundu Laizānu, Egilu Melbārdi, Mārtiņu Eglienu un citiem iesaistītajiem aktieriem, kuri godprātīgi dara, kas prasīts. Bet, vai izrādē kas mainītos, ja, piemēram, abi ākstīgie policisti būtu svītroti? Tikai un vienīgi abu tēlu tizlumu pasvītro arī viņu muļķīgās dejas dziedāšanas laikā. Līdzīgi - absolūti bez dzīvības ir Jopes un Hirša atveidotais pajoliņš ebrejs Hugo, netop skaidrs, kāpēc prātīgā Marijas Bērziņas vai dzīvespriecīgā Madaras Saldoveres Marija šajā ķēmīgajā vīrietī saskata savu sapņu vīrieti. Vienkāršotas karikatūras bez attieksmes.

Ja radošās komandas mērķis bija izgatavot skaistu un siltu 20. gadsimta sakuma pasaules reprodukciju, tad brīnišķīgi izskatās epizodes vecās Holundernes miteklī jeb foto darbnīcā. Kā vecās fotogrāfijās toņu gamma ietver visdažādāko nokrāsu brūno un pelēko, uz kuru fona izcelties košsarkanajiem amariļļiem, kuri savukārt lieliski saspēlējas ar krāšņo Muškātni. Šajā izrādes vizuālajā pērlē ir gan viens nesaprotams un nepiedodams elements – durvju ailes aizkarlupata, kas enerģiski tiek vicināta ienākot un izejot. Jā, saprotams, miteklis ir nabadzīgs, bet estētiski tas neiztur nekādu kritiku.

Ļoti pārdomāts un emocionāls šķita jaunā iestudējuma pats sākums. Jūlija, Marija un Muškātne cita pēc citas nodzied pa dziesmai. Kad sāk griezties skatuves ripa, kad parādās iepriekšējā „Lilioma” atveidotājs Uldis Dumpis vai Ģirts Jakovļevs un arī abi jaunie, kad, „Lilioma dziesmai” skanot, līdzi sāk dziedāt skatītāji, pārņem kluss prieks un atjauta par karuseli kā dzīvi. Kur karuselī „griežas” tavas dzīves epizodes, iespējas, satiktie cilvēki un piedzīvotie notikumi. Turklāt patīkami mūsdienīgu akcentu šim emocionālajam ievadam piešķir Alberta Kivlenieka horeogrāfija, kurā katram no izrādes varoņiem sacerētas atšķirīgas kustības kā leļļu teātrī, kā karuselī, kā uzvelkamām lellītēm – vēl vairāk pasvītrojot karuseļa ideju. Diemžēl, tālāk izrādei ritot, sākotnēji radītais vieglums un pacilājošais prieks izplēn kā nebijis un jautājums – kas ir Lilioms un kāpēc šodien mums par viņu vajadzēja atcerēties, paliek neatbildēts.