Izrādes apskats: Demagoģijas paraugstunda  (46)

Vērtējums:

Alvis Hermanis kopā ar aktieru ansambli Henrika Ibsena lugu stipri mūsdienīgojuši, bet vajadzīgā distance panākta ar notikumu risināšanos "kaut kur Norvēģijā". Kaut mūsdienās jau ofisi, biroji vai dzīvokļu iekārtojumi var būt pārnacionāli un pārreģionāli. Droši vien arī tādēļ, skatoties jauno iestudējumu bijušajā žurnāla "Rīgas Laiks" ofisā, tik ļoti pārņem klātbūtnes sajūta, ka šķiet – kaislības ap "netīro ūdeni" risinās tepat Rīgā, varbūt šajā pašā mājā, tikai citā stāvā. Un skaidrs ir arī tas, ka "netīro ūdeni" varam uztvert simboliski – vai gan mūsu dzīve un vērtību sistēma nav tieši tāpat saduļķojušās? Turklāt – no mūsu pašu darbībām (vai bezdarbības) vien. Bet vai esam gatavi to arī atzīt? Nešaubīgi, ar saglabāto Ibsena "mugurkaulu", JRT ansambļa šodienīgo versiju būtu iespējams izspēlēt un adekvāti uztvert jebkurā pasaules malā.

Foto: Gints Mālderis

Izrāde jau no pirmajām minūtēm rada viegla, bet nedaudz nepatīkama satraukuma stāvokli. It kā vēl viss mierīgi - cilvēki birojā rosās; staigā iekšā un ārā no kabinetiem; "burbuļo" par dzīvi un privātiem uzskatiem. Līdz brīdim, kad Tomass Stokmans saņemtajā vēstulē ierauga apstiprinājumu aizdomām par ūdens slikto kvalitāti savā pilsētā, tostarp - lepnajā kūrortā. Vilis Daudziņš Tomasa Stokmana lomā ir lielisks: pat pēc izrādes fināla paliek neatbildēts jautājums – kas tad īsti bijis īstais iemesls viņa vēlmei lieku reizi ķerties pie ūdens kvalitātes noskaidrošanas. Vai, saņemot liktenīgo vēstuli, Daudziņa ideālists Tomass satraucas par sevi, savam agrāk pieļautajām neizdarībām, savas ģimenes nākotni vai par neizbēgamo katastrofu attiecībās ar brāli - veikalnieku un pilsētas mēru? Turklāt runa, ko Daudziņa varonis sacerējis naktī pirms kopsapulces, izrādes otrajā daļā arī nav viennozīmīgi uztverama, jo šāda pozīcija ir otra galējība – iepretī perfektajam demagogam, Andra Keiša mēram Pēterim. Arī Tomasa taisnā nostāja nav īstā, vienīgā un pravietiskā patiesība. Lūk, un pa vidu arī rodas tā brīnišķīgā "telpa", kas atstāta skatītāja iztēlei, loģikai, spriestspējai, nerimstošajai vēlmei saprast lietas pēc būtības.

Šāda izrāde, kura pauž visai aktīvu cilvēcisko nostāju attiecībā pret sociālpolitisko realitāti ir pa spēkam aktieriem, kas nedzīvo atrauti no aktuālās dzīves notikumiem Latvijā un pasaulē. Piemēram, Vilis Daudziņš ne reizi vien publiski paudis savu nostāju kādā sabiedrībai sāpīgā jautājumā. Savukārt Andrim Keišam Pētera Stokmana lomā izdevies lieliski noparodēt politiķu- šovmeņu uzvedību un domāšanu. Bet starp abu aktieru pārliecinoši nospēlētajiem brāļiem Stokmaņiem kā dzirnās maļas un šeptējas "avīžnieki". Un sava daļa patiesības ir arī viņu pusē. Noslēpumains ir Ģirta Krūmiņa vecais Mortens – šarmants kungs ar sunīti. Savukārt Kristīnes Krūzes atveidotā Katrīna ir visai tipiska mūsdienu (pat ne tikai skandināvu) sieviete – ar lielo punci strādā līdz pēdējam, un, lieki neiespringstot, pat sastiepj sapulču zālē večiem krēslus.

Iepriecina JRT aktieru ansambļa enerģētika, pilsoniskā ieinteresētība un aktiermeistarības kapacitāte neierastākā ampluā. Spriedze, ko rada aktīvu līdzdomāšanu paģērošā izrāde, sagādā gandarījumu un… vēlmi neuzticēties nekam. Jo patiesība droši vien ir tur – kaut kur ārā. Šeit, iekšā diemžēl ir tikai puspatiesības, meli, izlikšanās, spēlētas emocijas un "netīrs ūdens". Tādi mēs esam.