Režisors Hermanis: vēlēšanās jāpiedalās tikai cilvēkiem ar augstāko izglītību  (2736)

Režisors nenoliedz, ka iestudējums tapis kā pirmsvēlēšanu laika izrāde, ar atbilstošu vēstījumu. "Nekāda dziļā māksla tur nav paredzēta, tās patoss, niknums bija par to, kā mēs atdodam lumpeņiem Rīgu," intervijā laikrakstam "Diena" stāsta režisors. Politiskajam teātrim jēga neesot izklaidēt, bet ar izvirzīto tēzi rosināt sabiedrības diskusiju.

Hermanis atzīst, ka varot saprast vairāku vēlētāju etnisko interesi balsot par "nelatviskām" partijām, bet ko lai domā par "tām latviešu kundzēm, kas gatavas atdoties par tramvaja biļeti? Profesionālām meitenēm takse tomēr ir simt eiro, bet, ja kundzes par tramvaja biļeti ir gatavas balsot par cilvēkiem, kuri ir pret mūsu valsts pamatiem."

Pirmsvēlēšanu laikā cilvēki esot kā nozombēti. Tā vietā, lai TV demonstrētu izglītojošus raidījumus, tiek rādīti "dziedāšanas šovu entuziasti" un "ziņģu maniaki". Pēc tam šī "vairākuma" viedoklis tiek saukts par demokrātisku procesu. Nevajadzētu akli pieņemt šādu demokrātiju. Ne vienmēr vairākumam ir taisnība, intervijā "Dienai" atzīst Hermanis.

Līdzīga situācija ir vērojama gan ASV, kur Alvis Hermanis ir nodzīvojis ilgāku laiku, gan arī Krievijā. Tieši par Krieviju režisors izsakās, kā par savdabīga politiskā spiediena paraugu, kurā atsevišķas, izcilas kultūras personības ir nokļuvušas ķīlnieku lomā. Savukārt esošais Rīgas mēra kontingents esot tāds pats, kas Krievijā atbalsta Putinu. "Mans kolēģis Viesturs Kairišs pievērsa uzmanību tam, ka retorika, ko lieto pašreizējais mērs, tāds drusku agresīvs mužickisms, iedūrieni — tas stils apzināti vai neapzināti ir piesavināts no Putina. Plebejiem patīk, ka politiķis par valstiskām lietām runā vienkāršos nepaplašinātos teikumos," intervijā "Dienai" saka Hermanis.

"Visa sociālā dzīve riņķī paliek arvien pliekanāka tieši tāpēc, ka stulbais vairākums to organizē?" intervijā "Dienai" stāsta Hermanis. "Ka mēs esam stulbā vairākuma ķīlnieki, pateicoties lēmumu pieņemšanas mehānismam? Pilnīgi svaigs piemērs: raidījums "100 gramu kultūras" un valsts televīzijas kanāls. – Reitingi nedrīkst būt nosakošais, vai kultūras raidījums ir vajadzīgs," secina Hermanis, piebilstot, ka pēc šī gadījuma ar "100 gramiem kultūras" latviešu kultūra atgriežas tādā pašā partizānu kara stāvoklī, kādā tā bija padomju laikā.

Kā risinājumu tam, lai vēlēšanās nepiedalītos tikai "lumpeņi", Hermanis piedāvā sekojošo: "vēlēšanās drīkst piedalīties tikai cilvēki ar augstāko izglītību un tikai tie, kas maksā nodokļus." Ja Latvija pieņemtu šādu modeli, viņaprāt, šim piemēram sekotu arī citas valstis. "Zinu, ka katrs Latvijas lauku onkulis spēj kategoriski izteikties par jebkuru politisku jautājumu, noslaukot galdu nost, bet, ja cilvēkam nav izglītības un viņš nav pieradis sistemātiski nodarbināt savas smadzenes, tad ir tomēr jautājumi, kurus viņam nav dots saprast," saka Hermanis.

"Tautas ienaidnieka" iestudējumā tieši tāpēc tiek piebilsts, ka vairākumā ir vērts ieklausīties, ja tas pieņem lēmumus, kur nevajag iedarbināt smadzenes. Šāds piemērs bija ar valodas referendumu, kad nostrādāja pašsaglabāšanās instinkts.

"Esmu pilnīgi pārliecināts, ka referendums bija otrās okupācijas mēģinājums. Kā teica krievu rakstnieks Dobrovenskis, valoda ir nācijas mugurkauls. Referendums par krievu valodu bija mēģinājums salauzt Latvijas valsts un nācijas mugurkaulu. Tas neizdevās, un tagad notiek pārņemšana ar "maigo varu"," secina Hermanis.

Foto: Gints Mālderis, no JRT izrādes "Tautas ienaidnieks"