Izrāžu apskats: Ko teātri piedāvā mūsu bērniem  (14)

Vērtējums:

Laba izklaide visai ģimenei. Režisors Felikss Deičs Keneta Greiema stāstu skatuviski risinājis skaidri un saprotami, ir mīļi joki mazākajiem skatītājiem, bet gaumīgi asprātīgas divdomības - vecākiem. Īpaši sajūsmina Imanta Strada romantiski noskaņotais dzejnieks Žurks, Riharda Jakovela lielo pasauli izzinātkārais, nervozais ošņātājs Kurmis, Aigara Apiņa pašpietiekamais un naivais Krupis, Ilzes Pukinskas rūpju pārņemtā Trusene, mīļš un burvīgs ir Ilzes Lieckalniņas un Kārļa Neimaņa ežuku pāris.

Iestudējuma lielā veiksme ir mākslinieces Ievas Veitas radītie kostīmi. Viens no šedevriem - Trusene, kas burtiski aplipusi ar daudzajiem pēcnācējiem. Spridzīgi ir Žurka kleinie pakaļkāju nagi un Kurmja priekšķepas.

Taču visa labā sajūtu noskaņa, kas priecīgi pārsteidz pirmajā cēlienā, otrajā pazūd līdz ar teātra centieniem par katru cenu izrādē no grāmatas (Ģirta Nagaiņa dramatizējums) izstāstīt pēc iespējas vairāk un tā, lai skatītājs noteikti, noteikti nepalaistu garām morāli. Līdz ar to otrajā daļā stāsts fragmentējas atsevišķās epizodēs, zaudējot sākumam piemītošo vieglās spēlēšanās un spēles atsperīgumu. Darbību izrādē diemžēl sagausina mūzikas iespraudumi: komponista Emīla Zilberta jaukās, muzikāli dramatiskās pērlītes diemžēl paliek vien kā pašvērtība. Neizstrādāta un brīžiem tikai ilustratīva kopumā ir fona personāžu rosīšanās.

Trakulīte sandalīte (Latvijas Leļļu teātris)

Vērtējums:

Ideāla izrāde bērniem - vienkārša, koša, mīļa un jauka, ar mazuļiem piemērotu hronometrāžu un dinamiku. Izrādes formā pamatā balstoties uz cirka estētiku, iestudējums piepildīts ar daudz un dažādiem sīkiem teatrāliem knifiņiem. Arī uzveduma abi galvenie varoņi, kurus atraktīvi un rosīgi iedzīvina Dace Vītola un Edgars Kaufelds, ietērpti amizantu klaunu kostīmos.

Iestudējuma dramaturģisko nervu rada Māras Cielēnas dzīves paradoksu pilnie dzejolīši, kas izrādē nevis vienkārši ilustrēti, bet apdzīvoti, apspēlēti un izspēlēti arī netiešās asociācijās un situācijās. Ja mazais skatītājs jau gatavs uztvert dzejoļa jēgu, viņš to uztvers, bet ja ne -  izbaudīs teatrālo "kažociņu". Laba izrāde, ar ko sākt teātra apmeklējumu. Dzīvespriecīga darbošanās, negaidīta tēlainība, gaumīga šova elementi, neuzbāzīgi pārsteigumi, emocionāli pietuvināta aktierspēle un pāri visam spēlēšanās - dzīvošanās.

Vija Blūzmas izrāde tiešām derēs pašiem mazākajiem (apmēram no 2, 5 gadu vecuma), taču sirdis tā sasildīs arī lielajiem.

Grega dienasgrāmata/ Kurš apēda sieru? (Daugavpils teātris)

Vērtējums:

Harija Petrocka (režisors) un Oļega Šapošņikova (muzikālais noformējums un kustību režija) izrāde ir gana piemērota sākumskolas bērniem un maziem tīņiem. Daugavpils teātrim izdevies saglabāt autora intonāciju - lielisks Grega lomā Egils Viļumovs. Jancīgi lācīgs ir Māra Korsieša Roulijs, gana sprigans - Grega senču pāris Aldas Krastiņas un Ivara Brakovska atveidojumā.

Ar minimāliem līdzekļiem pilnībā pietiek, lai iezīmētu darbības vietas un notikumus. Scenogrāfs Uģis Bērziņš radījis trīs pamatobjektus: spēles laukumā mainīgi atrodas Grega istabas gulta-skapis-trenažieris, tikpat mobils kāpņu karkass skolas dzīves ainiņām  un durvis-videoekrāns-tāfele asprātīgajām "ilustrācijām".

Kaut arī izrāde ir vienā daļā un ar raito ainu nomaiņu un veiklo stāstījumu mēģināts nodrošināt dinamiku, tomēr pusotra stunda sākumskolas skatītājiem ir stipri par garu. Arī izrādes sākotnējais spriganums, tuvojoties finālam, nedaudz izčākst.

Lielāki ieguvēji būs, protams, tie, kas "Grega dienasgrāmatas" sējumus nav lasījuši. Tādu gan, šķiet, ir ļoti maz, tāpēc izrādei paliekošāku vērtību piešķirtu lielāka teatrālā fantāzija un skatuviskā interpretācija. Brīžiem tas izdodas ļoti labi - rotaļlietu svaru stienis; fizkultūra- "balets" (horeogrāfe Irina Saveļjeva); komiskais Ziemassvētku mūzikls...

Sarkangalvīte (Latvijas Leļļu teātris)

Vērtējums:

Gudra izrāde lielākiem bērniem un vēl vairāk - viņu vecākiem. Priecē tas, cik ļoti dramaturgs Jānis Balodis un režisors Valters  Sīlis piestrādājuši pie tā, lai visiem tik labi zināmā pasaka iegūtu jaunu skanējumu, redzējumu un gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē - jaunas krāsas.

Filozofija par krāsainās un pelēkās pasaules pretnostatījumu caurvij "Sarkangalvītes" iestudējumu pārdomāti un asprātīgi, ļaujot skatītājam ar interesei sekot pieteiktajai uzveduma intrigai un satraukti gaidīt - KĀ tad beigsies Sarkangalvītes ceļojums pie Vecmāmiņas, mums ļoti labi zinot, ka būs jāiet cauri mežam un ceļā būs jāsastop pelēkais vilks. Šajā izrādē interesanti rēbusi atradīsies gan semiotiķiem, gan sapņu tulkiem, gan psihoanalītiķiem.

Jaunajā iestudējumā veiksmīgi sadzīvo tradicionālais leļļu teātris ar objektu teātra specifiku. Aktieri, ģērbti melnā, skatītājam redzot, vada lelles un atbilstoši mizanscēnām ar kustīgām platformām un uzzīmētām meža un māju dekorācijām, operatīvi maina spēles vietas iekārtojumu, "krāso" pasauli pelēku vai atkal "rada" košu un brīnumainu apkārtni. Bet pēc izrādes noskatīšanās daudz jādomā par Vecmāmiņu- spridzekli; par māmiņu, kas visu laiku ir "pelēka"; par drosmīgo Sarkangalvīti, kurai beigu beigās tomēr sajūk, kas viņu padara pieaugušu - vai tas, ka viņa spēs ievērot Māmiņas noteikumus, vai tas, kas viņa drosmīgi dosies nezināmajā. Lieliski, ka iestudējums skaidru morāli nesniedz un tik tiešām - kurš tad to var paredzēt, kad bīstamā pasaule mums nešaubīgi kaitēs, un kad - pieaugšanai un vērtīgai pieredzei nāks tikai par labu?!...