Emocijas un pārsteigumi - teātra sezonu 2012/2013 atceroties  (4)

Lai vismaz tuvotos visiem 100%, dažas izrādes vēl būs iespēja noskatīties vasarā un rudenī. Un arī tad absolūtais cipars netiks "izpildīts". Protams, var sacīt, ka ne jau redzētā kvantitāte vien kalpo par pamatu kvalitātes vērtējumam. Kaut arī tas ir fonu, kontekstu un salīdzinājumu stipri ietekmējošs faktors.

Tas kas šosezon tiešām iepriecina kopumā – sekojot teātru piedāvātajam repertuāram, ir sajūta, ka nav nejaušību vai rutīnas diktētas rosīšanās. Ja aizvadītajā sezonā pamatoti priecājāmies par mūs režijas jauno vilni, šosezon varam atzīt, ka tikpat būtiska loma Latvijas teātra mākslinieku radošajā procesā bijusi sadarbībai ar ārzemju režisoriem, kuru vadībā tapuši neikdienišķi iestudējumi, sagādājot aktieriem jaunu, interesantu pieredzi. Un tonis tika uzdots jau sezonas sākumā ar Aleksandra Morfova vērienīgo melno komēdiju "Finita la comedia!" Dailes teātrī un Konstantīna Bogomolova atsvešināti emocionālo "Stavangeru" Liepājas teātrī. Negaidīti citāds šosezon bija ieraugāms arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris Jevgeņija Arjē iestudējumā "Jakišs un Pupče", bija pat grūti noticēt, ka šī teātra aktieri var itin organiski spēlēt klaunādes estētikā – turklāt ar lielisku pašironiju un precīzu žanra izjūt

Savdabīga un oriģināla bijusi Valmieras Drāmas teātra sezona, jo pirmo reizi kā režisori te strādāja Indra Roga un Dž. Dž. Džilindžers. Gan tiem, kam Mihaila Bulgakova daiļrade labi pazīstama, gan krievu literatūras klasikā neiesvaidītajiem, Indras Rogas iestudētā "Zojkina kvartira" (īpaši pirmais cēliens) var kalpot kā labs piemērs slavenā krievu rakstnieka mistiskās pasaules nojausmai – aktierdarbos un inscenējumā lieliski izdevies panākt to trauslo robežu, kas ir pa vidu reālajai un pārpasaulei. Žēl, ka otrais cēliens, pretstatā pirmajam, izvēršas klaji didaktiskā un moralizējošā mācībstundā.

Pārsteigums bija arī Džilindžera Valmieras jauniestudējums sezonas beigās. Pilnīgi neticams likās fakts, ka viņš ir "Aprēķina laulību" režisors. Iztrūkstot Džilindžera ierastajiem inscenējuma paņēmieniem, pats stāsts šodienas kontekstā šķita it kā neobligāts, it kā vairāk piemērots psiholoģiski niansētai kamerspēlei, provocējot jautājumu ¬– kāpēc režisors vispār izvēlējies šo lugu. Savukārt sezonas vidus Valmierā piedāvāja par klasiku gudri reflektējošus oriģināldarbus – Elmāra Seņkova nu jau par kases gabalu kļuvušo "Raudupieti" un Vara Braslas klusināto parafrāzi par mūsu vēsturi "Klaidoņa lūgšana". Un Valmieras teātra spēcīgākais trumpis joprojām ir lieliskie aktieri, kuru vidū šosezon īpaši gribētos izcelt Imantu Stradu.

Aktieri ir zelta vērtē arī Liepājas teātrī, kur nu jau trešo sezonu kā īsta enerģijas bumba strādā jaunieši, kuri aktiermākslu apguva Klaipēdā, īpaši Liepājas teātrim gatavotajā kursā. Ne tik bieži piedzīvojam situāciju, kad vesels aktierkurss kā komanda ienākusi vienā teātrī: par viņiem domājot, tiek veidots repertuārs, katrā jaunā darbā paredzot arī jaunus izaicinājumus. Vai katram no jauniešiem bijusi kāda zvaigžņu stunda vai spilgts iznāciens, galvenā loma vai raksturloma, kas ļāvusi vārdu ierakstīt jaunākajā Latvijas teātra vēsturē.

Šādas stratēģijas izvēli varētu novēlēt Daugavpils teātrim, kura vadībā ar milzu apņēmību un lielu ticību strādā Oļegs Šapošņikovs. Rīgā redzētās izrādes Daugavpils teātra dienu laikā liek cerīgi raudzīties uz Daugavpils teātra labā vārda atdzimšanu. Šekspīra asprātīgajā lokalizācijā "Vosorys saulgrīžu burvesteibys" pat latviešu aktieru trupa atstāja pieklājīgas profesionalitātes iespaidu. Taču pēc jaunas un azartiskas paaudzes teātra situācija Daugavpilī sauktin sauc. Un arī mūsu jaunā režijas viļņa kārtīgi šļaksti (aicināti) tak labi varētu atbalsoties arī no galvaspilsētas tālākajā Latvijas teātrī.

Skaidra lieta, ka daudz ko teātrī nosaka mērķtiecīga mākslinieciskā vadība, par ko šosezon varēja pārliecināties Dailes teātrī. Tik pārdomātu, plānotu un izsvērtu sezonu grūti pat atminēties. Un kā balva - veiksme šosezon vairāk pat smaidījusi vērienīgajiem lielās zāles projektiem. Līdz šim bija ierasts dzirdēt teātra skumjos komentārus par milzīgo zāli, ko neesot iespējams piepildīt ne ar enerģiju, ne ar mākslu. Un lūk, "Finita la comedia!", "Oņegins" un "Ļaujiet izšaut!" (abi pēdējie – Dž. Dž. Džilindžera režijā): trīs atšķirīgi, katrs savā žanrā uzrunājoši skatuves darbi. Pieskaitot vēl gaumīgo Ziemassvētku koncertu un pārsteidzoši emocionālo Lāča&Ziedoņa&sieviešu projektu, sūkstīties par kaut kādu mazuma piegaršu šajā ēkā un "lielajā formā" šosezon vairs nav pamata. Tāpat interesanti meklējumi šosezon noritējuši DT mazajos spēles laukumos.

Salīdzinot ar Daili, Nacionālajā teātrī veiksmīgāki un mākslinieciski pārliecinošāki iestudējumi tapuši Jaunajā zālē un Aktieru zālē. Kaut arī pēc atgriešanās izremontētajā ēkā daudz runāts par Jaunās zāles nepiemērotību pat izrāžu mēģinājumiem, tomēr tieši te ar apskaužamu regularitāti top kvalitatīvi mākslas darbi. Jau sākot ar šīs sezonas estētisko pērli "Zudušo laiku citējot" – absolūto Ināras Sluckas mīlestības darbu, turpinot ar dauzonīgo un Daniila Harmsa teksta pasauli baisi vizualizējošo "Veceni" Vladislava Nastavševa režijā un pārsteidzoši cilvēcīgo "Piemiņas dienu" Mihaila Gruzdova interpretācijā, visbeidzot lielisko Jaunās zāles sezonu noslēdzot ar psiholoģiski smalko un estētiski mūsdienīgo Pētera Krilova teatrālo skatījumu uz Kutzē un Dostojevska daiļradi iestudējumā "Rudens Pēterburgā". Tāpat priecē jauno režisoru cieņas pilnā attieksme pret mūsu "saknēm" – ar mīlestību iestudējot "Indrānus" (rež. Valters Sīlis) un mīlot pieredzes bagātās aktrises iestudējumā "Meitenes" (rež. Elmārs Seņkovs).

Atšķirībā no citām sezonām mazāk skaļi, mazāk ambiciozi, mazāk pārsteidzoši šosezon, šķiet, strādājis Jaunais Rīgas teātris. Kaut pārsteigumi bija: gan vizuālās mākslas performancei līdzīgais lingvistiskais ceļojums "Pirmie aplausi" (rež. Gatis Šmits), gan politiskā teātra proponēšana "Tautas naidniekā" (rež. Alvis Hermanis). Nepamanīt JRT nevarēja. Un līdzīgi – klusi, bet sparīgi turpinot meklējumu ceļu uz sava skatītāja domām un sirdīm, realizēja arī mazie jeb nevalstiskie teātri. Daudz vairāk kā citus gadus piedāvājot i laikmetīgo deju, i dažādus eksperimentus komunikācijā ar skatītāju. Bet, ja atceramies, ka visi atrodamies vienā kultūrtelpā – šeit un tagad, Latvijā, tad domas ziņā visspēcīgāk šosezon mani laikam uzrunāja Jāņa Baloža un Valtera Sīļa "Nacionālais attīstības plāns" (Dirty Deal Teatro), kas visvairāk provocēja cilvēcīgas emocijas, skarbas atziņas un skumjas pārdomas par tēmu "kāpēc mēs esam".