"Kā saule gadījās" ir cepumu cepšanas performance - ar līdzradīšanu un līdzdarbošanos. Tas ir kā teatrāls piedzīvojums, kas "nopērk" ar savu gaišumu, siltumu un mīļumu, atgādinot vienu īstas mammas azoti. Turklāt virtuve taču parasti ir tā vieta, kur visbiežāk savu mammu var satikt. Arī aktieri Lauma Balode un Kaspars Aniņš enerģiski un priecīgi šeptējas ap lielu darba galdu, gatavojot smilšu mīklu, cepumu veidošanā iesaistot arī mazos skatītājus.
Paralēli sadzīviskajām nodarbēm, asprātīgi izmantojot virtuves priekšmetus, tiek stāstītas latviešu tautas teikas par Sauli, Zemi, Mēnesi, zvaigznēm utt. Īsti gan nav atrasts veids, kā pēc bērnu iesaistīšanās cepumu darināšanā, atkal organiski panākt izrādes rāmo skatīšanās noskaņu: kamēr cepas cepumi, izrādes veidotāji mēģina izstāstīt vēl kaut ko, taču bērni pēc tik saistošas darbošanās ar īstu cepumu mīklu, vairs nespēj "atgriezties" Teātrī. Un arī finālā abu aktieru kautrīgo atvadīšanos "nomāc" tikko izcepto un atnesto cepumu smarža.
Līdzīgu neērtības sajūtu piedzīvoju arī izrādes "Ziemas māja" beigu epizodēs, kad iecerēts poētiski skaists vecātēva apglabāšanas rituāls ar spalvu mākoni. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vienkārši un sirsnīgi izstāstītais stāsts (režisore un dramaturģe Krista Burāne) ir par Mārtiņa Eihes (viņš šoreiz ir gan režisors, gan aktieris) paša vecotēvu.
Bērnu auditorijas uzmanība pēc 40 izrādes minūtēm jau ir acīmredzami atslābusi, turklāt tikko vēl tikusi iesaistīta jaukās interaktivitātēs. Tik atraktīvi un teatrāli vienkāršiem līdzekļiem bija izdevies pastāstīt gan par to, kā burbuļu pūšanas rezultātā piedzimst Mārtiņš, gan izcīnīt splivencīkstoņkaujas u.c. notikumus no Mārtiņa bērnības, aktierim Ģirtam Rāviņam dažādu objektu vadībā līdzdarbojoties. Negribas ticēt, ka stāsts par vecātēva aiziešanu finālā un to, ko Mārtiņš domā, ik reizi Ziemassvētkos aizdedzot brīnumsvecīti, paredzēts vien vecākiem…
Turklāt, apmeklējot 25. oktobra izrādi, kārtējo reizi saskāros ar to, ka ir vecāki, kas iedomājas - ja reiz bērnu izrāde, tad var ņemt līdzi arī zīdaini, neapzinoties, ka mazulīša lallināšana traucē gan aktieriem, gan skatītājiem.
Arī Nacionālā teātra mārketingam būtu tomēr jāpiestrādā, lai potenciālajai izrādes "Sarkangalvīte un vilks" auditorijai iestāstītu, ka izrāde drīzāk ir jau skolas vecuma bērniem. Protams, ka var skatīties arī trīsgadnieks, taču mazo cilvēciņu zumēšana un dīdīšanās "filozofiskajās" ainās (kuras, apaudzējot īso oriģinālsižetu, Rasai Bugavičutei izdevušās pilnas asprātīgu paradoksu un atziņu) stipri traucē izrādi uztvert lielākiem bērniem, kam teksti ir arī domāti. Kaut kopumā, šķiet, izrāde iegūtu, ja viss nebūtu tik ļoti izstiepts, ar mērķi izrādi pasniegt divās daļās (no kā savukārt, protams, droši vien iegūst teātris).
Lielākais prieks Elmāra Seņkova veidotās izrādes laikā - vērot, kā priecājas aktieru ansamblis, esot šajā atraktīvajā Sarkangalvītes versijā. Pat zvirbuļi (zem milzu maskām) soļo jestri, nemaz nerunājot par aktieriem "lopu" lomās: tik atbrīvoti un aizrautīgi. Un vienkārši nespēj noticēt, ka zem Bebra maskas, piemēram, slēpjas tas pasts Uldis Anže, kas ir vīrišķīgi noslēpumainais Indreks episkajā "Zeme un mīlestība". Savukārt Ainārs Ančevskis savai fifīgajai rūķa intonācijai beidzot sagaidījis īsto lomu. Viņa Zaķis ir īsts izrādes spridzeklis - ar fuete demonstrējumu (horeogrāfe Elīna Lutce) kā savas brīnišķi tizlās plastikas atklāsmes kulmināciju.
Gudras meitenes nosvērtībā, lietišķā pasaules izzinātkārē un dzīvā fantāzijā Marija Linarte ir radikāli jauna Sarkangalvītes interpretācija (otrā sastāvā Inga Misāne- Grasberga). Arī attiecības ar Gundara Grasberga Vilku ir teju sirdi iekustinošas: Sarkangalvīte pūkaino zvēru grib mīļot, neapzinoties briesmas, kamēr Vilks nebūt nemetas to uzreiz izmantot. Ja vien vēders neprasītu savu tiesu…
Turpinot domāt "kubos", mākslinieks Reinis Dzudzilo atkal radījis pa jaunam darbīgu Pandoras lādīti - šoreiz Vilka vēderu ar milzu sirdi. Līdz galam darbībā nav atrisinātas dzīvnieku galvas - tumsā galvu karkasi izgaismojas tikai vilkam. Kamēr pārējo dzīvnieku galvu shematizēšanai attaisnojumu īsti neieraugu. Drīzāk jūtu to, ka aktieriem laupīta kustību brīvība - nav iespējams, piemēram, ne velties un krist, kas kopējo "bildi" veido stipri statiskāku.
Izrādes apmeklētajiem noteikti iesaku iegādāties arī programmiņu, kas ir svarīgs izrādes saturiskās daļas papildinājums (jeb nostiprinājums).
Foto no izrādes "Sarkangalvīte un vilks" gatavošanas:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!