Pēc izrādes, busiņā braucot uz Rīgu, atmiņā uzpeldēja kaut kur lasīta frāze: "Kurš ir teicis, ka iespējams saprast. Tas taču nav iespējams, bet kas gan mēs būtu, ja nemēģinātu." Vēlāk izrādījās – kādā no saviem romāniem to teicis Pērs Ulovs Enkvists. Liekas, kodolīgāk un izsmeļošāk par Mārtiņa Eihes jauno iestudējumu Valmierā nemaz arī nav iespējams pateikt.
Vērtējums:
Lai ko arī cilvēks savā dzīvē būtu nodarījis, lai cik nepieļaujami rīkojies attiecībā pret citiem, pirms nosodīt, mēs tomēr cenšamies viņu saprast. Ikdienišķā nozīmē tāpēc, lai izprastu viņa raksturu, rīcības iemeslus un motīvus, bet dziļākā būtībā tāpēc, lai apjaustu dvēseles un gara noslēpumainās potences, kuras jebkurā brīdī var negaidīti atklāties katrā no mums. Tieši to arī visi trīs lugas varoņi mēģina izrādē darīt, tiesa katrs savā veidā un atbilstoši savai pasaules uztverei.
Zēns pēc vectēva nāves ir nogalinājis pārdotās mājas jaunos īpašniekus un atstājis tos sniegā apkampušos sēžam, māju nodedzinājis un pats nonācis psihiatriskajā klīnikā. Universitātes pētniece Lisbete ir iekļāvusi viņu eksperimentālā kontroles grupā un ar prāta argumentācijas palīdzību burtiski cenšas izspiest no zēna atbildes, kas racionāli izskaidrotu viņa rīcību.
No tā, protams, nekas nesanāk, jo galvenā varoņa domu konstelācijas neiekļaujas zinātniskajā pasaules skatījumā un bīstami saasina zēna attiecības ar apkārtējiem. Palīgā nāk mācītāja, kura sterilajā skatuves telpā mūs iepazīstina ar realitātes tīkla sairšanu zēna apziņā un vienlaikus pūlas saprast neizprotamo – kā var nonākt pie Dieva caur rudu noplukušu kaķēnu, kam nekas nav jāpiedod.
Režisors savam iestudējumam izvēlējies ļoti askētisku spēles veidu, kas atbrīvo aktierus gandrīz no visām tēla emocionālajām pašreakcijām un izrādes smaguma centru pārvieto uz teksta jēgas dziļāko slāni. Skatītāja uzmanība tiek piesaistīta ar nedaudzām, rūpīgi izsvērtām darbībām, kas neko neilustrē, tikai viegli pastumj mūs tā asociāciju lauka virzienā, pa kuru visas izrādes laikā katram nāksies klejot pašam.
Uzsvērti publikai adresētais vēstījums ar savu stenogrāfisko aktierspēles manieri Ingas Siliņas un Ineses Ramutes precīzi dozētajās rīcības izpausmēs, veido mūsu uztverē tos atšķirīgā pasaules skatījuma dzirnakmeņus, starp kuriem tiek malta faktu objektīvā realitāte patiesības izpratnei. Lisbete ar spriedumu dzelžaino loģiku un neiecietīgo attieksmi pret zēna nesakarīgajām atbildēm uz skatuves iemieso visai tipisku mūsdienu zinātnes pretenziju uz universālu derīgumu, lai gan pēc fināla traģiskajiem pavērsieniem ir spiesta atzīt savu bezspēcību.
Mācītāja sākumā vairāk pūlas turēties teoloģisko doktrīnu rāmjos un negrib lāgā pieņemt zēna paustās Dieva emanācijas, taču izrādes gaitā viņa atrod sevī spēku pārkāpt šim "žogam" un tikt krietni vien tuvāk neizprotamajam, kaut arī tas viņai maksā amatu.
Mākslā, runājot par metafiziskām tēmām, nereti tiek izmantoti varoņi, kas balansē uz saprāta un neprāta robežas, jo tas bez lielas pretestības ļauj ievilkt mūsu uztveri riskantajā zonā starp racionālo un iracionālo, un pie viena arī noaust saistošu kriminālintrigas ķēdi.
Līdzīgu ceļu savā lugā ir gājis arī Enkvists, padarot zēna rīcību par prātam neizprotamām cietsirdības izpausmēm, un tādēļ jo patīkamāk ir redzēt, ka režisors kopā ar Aigaru Apini nav ļāvušies izplatītajam kārdinājumam to visu kaut kā īpaši izspēlēt uz skatuves. Savelkot galvenā varoņa izkaisītos domu pavedienus vienā kamolā, piešķirot viņa skatuviskajai uzvedībai minimālas atkāpes no normas un pāris tēlainas rīcības mirkļus, režisoram un aktierim ir izdevies maksimāli iestrādāt tēlā teksta saturu.
Šādā ārēji atturīgā un uz iekšu vērstā formā bez tradicionālām sevis plosīšanas izpausmēm tas atklājas daudz spēcīgāk un nebūt nezaudē arī savu emocionālo iedarbību. Pietiek tikai uzmanīgi ieklausīties vārdos, ļauties aktierdarbos rūpīgi saskaņotajam teksta intonatīvajam plūdumam un apziņa pati atvērs tos centrus, kas dāvā iespēju "izkāpt no reālā laika un aizkļūt līdz lūša stundai".
Paša režisora veidotā scenogrāfija ar baltajām, estētiski deformētajām dziednīcas mēbelēm rada uz skatuves telpu, kas savdabīgi izlīdzsvaro dialoģisko spriedzi starp personāžiem un nodrošina labu atmosfērisko atbalstu aktieru statiskajai eksistencei tajā.
Videoekrāni, kuros redzams viss notiekošais no augšas, neuzbāzīgi pastiprina noslēgtās kameras-palātas efektu, lieku reizi atgādinot, ka gars nav ieslogāms un piespiedu izolācija savstarpēju sapratni neveicina. Savukārt ekrāns, kurā publika var vērot pati sevi, šodien jau no teatrālā viedokļa ir uzskatāms par pārāk lētu un nobružātu paņēmienu.
Intelektuālas ievirzes teksti neprasa tiešas norādes un no tām izrādē labāk būtu bijis izvairīties. Lai skatītājs pats ieklausās tekstā, paurķējas savās domās un pēcāk izlemj, ko un cik daudz no tā visa var attiecināt arī uz sevi. Mārtiņa Eihes iestudējums Valmierā tam dod pietiekoši daudz vielas un formas ziņā ir kā radīts šādai nodarbei.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!