Leģendārajam aktierim Ēvaldam Valteram - 120  (30)

18 gadu vecumā Valters pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur dažus gadus apguva svešvalodas, taču sākoties 1. Pasaules karam, iestājās latviešu strēlnieku 5. Zemgales pulkā. Tieši frontē - strēlnieku pašdarbības teātra trupā - viņš arī uzsāka aktiera karjeru.

Pēc kara viņš Maskavā iestājās teātra studijā "Творчество", kur filmējās arī savā pirmajā kinofilmā "Sargeņģelis" ("Ангел-хранитель"). Īsu brīdi viņš darbojās arī Maskavas latviešu teātrī "Skatuve", taču pēc atgriešanās Latvijā viņš spēlēja uz Liepājas un Daugavpils teātru, kā arī Rīgas Poligrāfiķu nama skatuvēm. Kopš 1941. gada viņš strādāja Dailes teātrī.

Valters piedalījies arī aptuveni 40 kinofilmās. Visbiežāk viņa vārdu atceras saistībā ar lomām filmās "Zvejnieka dēls" (1939), "Kapteinis Nulle" (1964), "Vella kalpi" (1970), "Mans draugs - nenopietns cilvēks" (1975), "Ezera sonāte" (1976), "Tās dullās Paulīnes dēļ" (1979), "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" (1981), "Emīla nedarbi" (1985) un "Maija un Paija" (1990). Tāpat viņš piedalījās dokumentālajā filmā par latviešu strēlniekiem "Strēlnieku zvaigznājs".

Tomēr viņa kultūras dzīve neaprobežojās ar teātra skatuvi un kino ekrāniem. Valters daudz tulkoja no franču valodas, tostarp ir latviešu valodā izdotas 20 viņa tulkotās Moljēra lugas un 412 Lafontēna fabulas. Viņš arī aizrāvās ar dzejoļu rakstīšanu. Daļa no tiem publicēta 1990. gadā Zviedrijā iznākušajā dzejoļu krājumā "Rusiāde".

Atmodas laikā Ēvalds Valters aktīvi iesaistījās arī politiskajā dzīvē, tostarp ar runu atklājot Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu. Kopā ar Albertu Belu 1988. gada 1. novembrī viņš kļuva arī par pirmo, kurš pēc Latvijas okupācijas Rīgas pils tornī paceļ Latvijas karogu.

Leģendārais aktieris apglabāts blakus saviem cīņu biedriem Rīgas Brāļu kapos. Kā reiz par viņu rakstījusi Mudīte Šneidere: "Viņš ir strēlnieks, kurš kļuva par aktieri, un par aktieri, kurš bija un mūžam paliks strēlnieks." Pēc nāves Ēvaldam Valteram piešķirts Triju zvaigžņu ordenis.