Vērtējums:
Iespējams, ka "Milēdijas" režisors un Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers šosezon ir pārstrādājies. Trīs iestudējumi Dailes teātrī ("Šeipings", "Dieva indes un velna zāles", "Milēdija"), trīs Liepājā, no kurām "Sasodītais sarkanais mēness" skatāms kopš novembra, savukārt šā mēneša baigās pirmizrāde izsludināta komēdijai "Dekamerons SPA stilā", bet maija vidū jau gaidāms pēc F. S. Ficdžeralda romāna veidotais "Lielais Getsbijs".
No vienas puses ir skaidrs, ka režisoram vajadzētu atpūsties, no otras – idejas īstenojot līdz galam un pieslīpējot, "Milēdiju" varētu mierīgi repertuārā atstāt kā atraktīvu komēdiju, bez kurām repertuārs, kā zināms nav īsti pilnvērtīgs. Turklāt, mūsu teātros nevainīgi dzīvo vēl lielākas nejēdzības un nekādības, par kurām gandrīz neviens nesatraucas un kuras neviens pat neiedomājas izņemt no repertuāra.
"Milēdijai" dots apakšžanrs "gandrīz komēdija" un iestudējuma pirmās desmit minūtes ir labs ievads nospriegotai dramatiskajai izrādei. Agneses Zeltiņas Milēdijas intriģējošais iznāciens, izaicinoši noslēpumainais skatiens, kas raidīts gaidu pilnajā publikā, Kārļa Lāča satraucošu priekšnojautu uzlādētā mūzika, asprātīgais un niansēti sastrādātais, emocionāli saspīlētais, bet aristokrātiski atturīgais dialogs ar tikpat lielisko Juri Kalniņu pašapzinīgā, bet emocionāli nedaudz uzbudinātā lorda Vintera lomā…
Personīgi mani šajās ainās pārņēma priecīgs miers ar pārliecību – jā, būs Dž. Dž. Džilindžera teatrālā vēriena ieskauts un izdevies vakars nedēļas noslēgumā! Un pirmizrādē šī izjūta nepameta pat līdz pirmā cēliena pārlieku izstieptajai Milēdijas un d'Artanjana "gultas" ainai, kura arī taču sākās tik jautri – ar padomjkino dziesmiņu par piecām minūtēm. Un gandrīz visu pirmo cēlienu saglabājās intriga – ar ko šis teatrālais ļembasts beigsies…
Kaut arī skatītājs visu laiku tiek mētāts kā pa amerikāņu kalniņiem: kamēr piemēram, musketieru saukļa daudzvalodīgā atkārtošana pirmajā cēlienā šķita, ka nekad nebeigsies, tai pretī – musketieru un Kardināla gvardu sadursmes "baletā", kuru izdomājusi horegrāfe Inga Krasovska, no sajūsmas gluži vai sastingu un gribējās, lai tas vispār nebeigtos (lieliski nostrādāta sasauce ar baleta izcelsmi Francijas galmā).
Ģirts Ķesteris gan jau kuro reizi redzams muļķīša ampluā, taču vienalga – Kardināla Rišeljē lomā viņš "šārmē" jautri un pārliecinoši. Tāpat spilgts un pārsteidzošs ir Jura Žagara Bekingema solo numurs, kas atkal iepriecina ar aktierim piemītošajām komiķa dotībām. Skaties uz aktieri – smejies un raudi vienlaikus. Izrādes emocionālajai iedarbībai gan būtiska arī izvēlētā mūzika (Pauls, Dasēns, Geinsbūrs, Lācis…).
Arī otrreiz skatoties, sajūsminājos par Agnesi Zeltiņu, kuras tēlojumā ļoti maz kas liecina par to, ka viņa ilgi nav spēlējusi uz tik lielas skatuves. Tas, ka viņā slēpjas arī spēcīga dramatiskās aktrises stīga, labi redzams ainā otrajā cēlienā, kad Zeltiņas Milēdija Ginta Andžāna Feltonam atklāj "patiesību" par savu kauna zīmi uz pleca: visa milzīgā Dailes skatītāju zāle burtiski elpo kopā ar aktrisi un seko katram Milēdijas vārdam.
Par to, ka Agnese Zeltiņa ir apveltīta ar lielisku humora izjūtu, varējām pārliecināties jau tad, kad viņa JRT spēlēja, piemēram, "Brīvajā kritienā". Savukārt šajā iestudējumā, īpaši saspēlē ar Ģirtu Ķesteri un Juri Žagaru, vai ar Ievas Segliņas kalponi Ketiju, gandarīja Milēdijas pašapzinīgais miers attieksmē pret apkārtējās pasaules pekstiņiem. Īpaši jau tik ekstrēmos, režisora radītos apstākļos, kad Milēdijas sirdi un miesu iekāro tādi āksti, kādi izrādē tēloti musketieri un galminieki.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
