Ģirts Šolis: Visa radošā pamatā ir rotaļa un azarts  (7)

Jau gadu gadiem aina televīzijā ir nemainīga - visaugstākos reitingus sasniedz humors, sekss, vardarbība un politika. "To visu mēs esam likuši lietā. Var teikt, ka tā ir tāda "reitingu" izrāde," pauž situāciju komēdijas "Dienas varonis" režisors Šolis. Iestudējums pirmizrādi neatkarīgajā teātrī "Dirty Deal Teatro" piedzīvos sestdien, 24. maijā.

Tavas topošās izrādes centrā ir televīzijas šovi, raidījumi un reklāma. Ko, tavuprāt, mēs no šīs industrijas varam mācīties?

Man ļoti gribētos, lai cilvēki redz tos matriksa cipariņus, kas skrien pa ekrānu. Tam visam ir diezgan liela papildu informācija par to, ko mēs saņemam un uzņemam. Cits jautājums, cik liels ir pašu iekšējais filtrs. Manuprāt, tas būtu jātrenē. Tā ir mūsdienu cilvēka viena no pamatizdzīvošanas formām un nostājām. Ja šī filtra nav - nav arī cilvēka, personības, individualitātes. Reklāmas un viss, kas notiek informatīvajā telpā, - tas ir slīpēts gadu gadiem, un nekas nav jaukāks un pakļaujamāks kā aunu bars. Varas, tirgus ekonomikas aparātam inteliģents un izglītots cilvēks nav diezko izdevīgs. "Dienas varonī"stāsts ir par šīm lietām.

Vai, iestudējot "Dienas varoni", ir domāts par cilvēkiem, kuri ikdienā nepatērē televīziju piedāvāto?

Tas ir atkarīgs no iemesla, kāpēc viņiem nav televizora. Ja tā ir finanšu problēma...

Nē, es domāju tos, kuri principiāli atteikušies no televizora.

Tas ir ļoti jauki. Man šķiet, šie cilvēki var nākt uz izrādi kā uz absolūtu izklaidi un priecāties, cik prātīgu un gudru izvēli ir izdarījuši.

Teātris ir teātris, un emocijas, ko esam mēģinājuši ielikt, ir diezgan patiesas. Tas ir kolektīvs darbs, visi aktieri ir ielikuši daļu sevis, sava skatupunkta. Un ne visiem mums mājās ir televizori. Spektrs ir diezgan plašs. Bet stāsts pamatā attiecas un saistās ar cilvēkiem, kuriem ir televizori un kuriem ir vēlme vai tendence iegūt HD vai plazmas televizorus. Nekādā ziņā tā nav moralizēšana vai vēršanās pret televīziju. Jautājums ir par personību, par cilvēku - cik būtiska vai nebūtiska ir viņa loma šajā pasākumā. Un tas ir jautājums pamatā man pašam pret sevi.

Tev pašam mājās ir televizors?

Fiziski nav, bet tehniski - ir. Vienu brīdi gan biju no tā atgājis malā pavisam. Es katrā gadījumā sadalu to, ko skatos, kad skatos un kā skatos. Man šķiet, ka nekas nav nepareizi. Jautājums, vai tu spēj nodalīt, kas ir patiesība, vērtīgais un kas ir džanks, un kontrolēt to, kas mēģina iekļūt tavā  zemapziņā. Un kurš ir brīdis, kad vajadzētu slēgt ārā un kurš ir brīdis, kad tu nodari pāri saviem bērniem, viņus pie televizora atstājot bez uzraudzības. Manuprāt, lielākā nolaidība ir tukša kanālu sērfošana bez jēgas un mērķa cerībā kaut ko atrast.

Un nav jautājums tikai par televīziju vien. Tas ir jautājums par internetu, radio, par medijiem, kas iedarbojas uz cilvēku. Tie visi ir tāda kā ārējā vara, labdabīgā vara, kas visu laiku uz mums iedarbojas. Caur seriāliem, kinofilmām, presi, radio mēs apgūstam jaunus spēles noteikumus.

Vai izrādei par iedvesmu kalpo kāds konkrēts gadījums?

Šī tematika mani ir interesējusi diezgan sen. Ja paskatās, ko un kā ar umku esam taisījuši, pirms gadiem mums bija viens ekstrēmāks vēstījums, kad ar Maiju Kurševu taisījām izrādi "Norlevo FM". Tā bija tāds tiešs melns veltījums radio un televīzijai un attiecīgajai video paaudzei. Šī lieta mani ir interesējusi un droši vien interesēs, tāpēc ka tā, man šķiet, ir viena no iedarbīgākajām, kādā veidā šodrīd cilvēkam tiek pasniegtas dažādās uzvedības normas un kanoni, paņēmieni, kā un kad rīkoties. Konkrētu laiku es nevaru pateikt, tā ir virne dažādu impulsu. Piemēram, tās pašas "Tele2" reklāmas. Ģimene, kuras visa komunikācija notiek ar, par un ap mobilajiem tālruņiem un tarifiem.

Pirms vairākiem gadiem bija interesants gadījums teātra festivālā Somijā. Nebija īsti ko darīt un es noskatījos vienu somu amatierteātra izrādi, kas bija somu valodā. Sākumā likās, ka tas viss būs diezgan biesmīgi un baisi, bet, sākot sekot līdzi, pats paralēli sāku izdomāt, kas notiek, kā attīstās. Vadmotīvs likās foršs, bet afterpārtijā satiku puišus, kas taisīja izrādi, pārrunājām un izrādījās, ka tomēr atšķiras tas, ko biju sadomājis savā galvā un kas ir patiesībā. Bija arī kopīgas līnijas. Viņi teica, ka lugu plāno iztulkot angliski un atsūtīs izlasīt, bet kopš tā laika kontakts nav sanācis.

Vēl viens brīnišķīgs impulss bija vairāki Latvijā veidoti televīzijas šovi - tas, kādā veidā tie tiek veidoti, kas tur notiek. Es, piemēram, nespēju saprast, kas ir tie cilvēki, kas veido seriālus. Es viņus nepazīstu. Es esmu teātra vidē, kaut kādā mērā arī kino vidē, bet vienmēr uzrodas nezināmi cilvēki, kas raksta dramaturģijas, to visu taisa, un pārējie šausminās, cik tas ir stulbi, neprofesionāli. Patiešām, nezinu, kur tiek rauti cilvēki, kuri uzņemas drosmi to darīt. Nekad neesmu dzirdējis ne par kādiem dramaturgu/režisoru konkursiem. Ļoti gribētu sevi šajā žanrā pamēģināt. Žanrs pats par sevi ir ļoti pateicīgs un interesants, šajā gadījumā runāju par seriāliem. Bet labu seriālu, ceru, mēs vēl tikai piedzīvosim. 

Esmu novērojusi, ka režisori, kuri iestudē izrādes "Dirty Deal Teatro", par jauniestudējumiem runā skopi, intrigu saglabājot līdz pat pirmizrādes dienai.

Man liekas, lielā mērā tas ir saistīts ar pēdējo trīs, četru gadu vai pat ilgāka laika tendenci - tā ir ārkārtīgi, manuprāt, nekvalitatīvā kritika. Tā nodara vairāk ļaunuma nekā labuma. Kvalitatīva kritika, kur tiek kritizēta mākslas izteiksmes forma, cik lielā mērā režisors ir pratis novest savu ideju līdz galam, cik laba vai slikta ir aktierspēle vai izvēlētais paņēmiens, šīs informācijas nav. Tā vietā tiek piedāvāts sižeta pārstāstījums. Arī ekspektācijas ir citādākas. Tu atnāc uz izrādi un jau zini, kas tur būs. Tāds lāča pakalpojums.

Es kritikas nelasu, ja paredzu konkrētu izrādi noskatīties.

Es zinu, ka ļoti daudzi cilvēki lasa. Īpaši, ja nevar izšķirties - iet vai neiet. Paskatās, ko kāds gudrinieks ir uzrakstījis un pateicis. Principā es uzticos mūs kritikas "vaļu" viedoklim, un liela daļa manu kolēģu arī un ļoti ņem to visu pie sirds. Kritiķis ar savu viedokli principā var mākslinieku gan iznīcināt, gan iedvesmot. Tādēļ tas ir ļoti rūpīgs darbs. Bet ir vesela virkne jaunu kritiķu - vārdos neminēšu - , par kuriem ir žēl un skumji. Jo to jau var katrs cilvēks izdarīt - aiziet un pēc tam izstāstīt, ko viņš ir redzējis, kas tur bija, kas patika un kas nepatika. Profesionālisms ir distancēties un argumentēt, kāpēc viedoklis ir tāds. Kas ir, kas nav sasniegts, izdarīts. Mums ir vajadzīga šī informācija. Leļļu teātra gadījumā, kas attiecas uz umku, ir pavisam bēdīgi, jo mūs visu laiku salīdzina ar mums pašiem, kā atskaites punktu ņemot 2006. gadā uztaisīto Daniel Ray stāstu, kas dabūja Zelta kartupeli Dienas balvā. Teātra kritiķi tomēr šajā nozarē strādā, ir pieejama plaša informācija, var paskatīties youtube, vēl kaut ko, aizbraukt uz kaimiņiem, pavērtēt, lai ir vismaz kāds nekāds viedoklis. Bijušos umkiešus  - Andri Kalnozolu, Mārci Lāci, mani (pirms kāda laika arī Mārtiņš Eihe nedaudz ar lellēm strādāja) - tagad mūs savā strapā mēģinās salīdzināt. Es nezinu, vai tas veicina jelkādu attīstību. Mēs tomēr no viena katla nākam.

Kā jūs paši - tu, Lācis un Kalnozols - izjūtat savstarpēju konkurenci, izrādes iestudējot vienā teātrī?

Iepriekš nebija nekādas konkurences, tagad ir. Paši uztaisījām. Tas ir tikai likumsakarīgi. Pagaidām, man šķiet, nopietna salīdzināšana mūsu nav bijusi. Jo laikam jau pirmo reizi sakritis, ka viena mēneša laikā izrāde iznāk Mārcim, bija Andrītim un manējā tūlīt būs. Viss ir kārtībā. Es priecājos par to, jo man liekas, tas tomēr ir pozitīvs stimuls. Vismaz attīstībai, kas saistās ar lellēm, šo izteiksmes formu.

Man tomēr tev jājautā bilst pāris vārdus par izrādi.

Pirmkārt, tas ir mans pirmais mēģinājums dramaturģijā, kas lielā mērā ir ietekmējies no iepriekšējā šeit notikušā projekta "36 stundas", ko taisīja Lauris Gundars, rosinot režisoru strādāt ar dramaturgiem. Man bija gods pastrādāt ar Aivas Birbeles darbu "Būda mežā". Darbs tiešā saskarē ar dramaturgu bija ārkārtīgi produktīvs un mani iedrošināja. Gan Aivai, gan man tā bija brīnišķīga pieredze un, ja dieviņš dos, tad "Būda mežā" būs šeit, "Dirty Deal Teatro", visdrīzāk, jau nākamajā sezonā. No turienes nāca labdabīgs impulss. "Dienas varonis" lēnā garā, lapiņu pa lapiņai slinki tapa. Sākumā es Aivu biju iedomājies par dramaturģijas konsultanti, beigās man arvien vairāk likās, ka varu mēģināt pats tikt galā. Es nezinu, vai šī būs mana vienīgā luga, vai kāds to vispār tā gribēs nosaukt. Sākām strādāt, un vārds pa vārdam tas viss sāka deformēties un kļūt par kopdarbu, kaut ko pilnīgi jaunu. No tā, kas man bija iecerēts, ir palikuši kādi trīsdesmit, četrdesmit procenti. Saglabājusies stāsta uzbūve, bet dialogi ir faktiski inovācija, jo vairākie klāt esošie dramaturgi un aktieri ārkārtīgi sakarīgi spēj pārvērst un ļaut paskatīties autoram plašāk, no vairāku cilvēku skatupunkta. Rezultāts ir daudz kvalitatīvāks un tīrāks.

Par kvalitātes normu var minēt ārzemju telekanālu seriālus, ko veido radošās grupas, dramaturgu brigādes. Četrdesmit minūtēs ir iespiesta tāda esence, ka Holivuda stāv muti vaļā. Man liekas, tā ir šodienas panākumu atslēga - maksimāli daudz informācijas, enerģijas un emociju salikt vienā. Tā kā stāsts lielā mērā ir cieši saistīts ar televīziju, mēs arī izmantojam televīzijas vēstījuma formas. Maizes pelnīšanas jomā esmu cieši saistīts ar televīziju, tāpēc tas man ir tik aktuāli. Es zinu to virtuvi. Ņemot vērā pieprasījumu, ko cilvēks grib redzēt, kādi ir augstākie reitingi? - Pamatā tas ir humors, sekss, vardarbība un politika. To visu mēs esam likuši lietā. Var teikt, ka tā ir tāda "reitingu" izrāde.

Izrādes pieteikumā minēts, ka "Dienas varonis" turpina "umka.lv" laikos iesākto sabiedrisko un politisko aktualitāšu parodēšanu. Kāds ir politiskais kurss, kurā izrādi vedat?

Politiku lielā mērā es redzu kā laicīgu parādību. Uz to skatīties objektīvi un kritizēt vai analizēt, vai iet tajā iekšā - tad būtu vajadzīgs atsevišķs darbs. Šeit mēs runājam par izklaides industriju, to, ko sauc "Kultūra komats izklaide". Protams, mums ir politiskais skatījums, bet šoreiz es atgriežos pie tā, kādā veidā tiek pasniegts viens vai otrs viedoklis par kādām politiskām vērtībām, atziņām. Tā ir tāda plātīšanās, kurš vairāk savāks cilvēku, reitingu, tas arī ir vinnētājs, jo reitingi darbojas arī politikā. Viņi konkurē ar to pašu seksu, vardarbību un humoru. Cits jautājums, ka atkarībā no viņu reitingiem notiks pārmaiņas politiskajā situācijā, uz politiskās skatuves. Bet principā tas ir identiski, tie paši vēzīši vien ir.

Mūzikas pazinējiem likumsakarīga varētu šķist Edgara Šubrovska piesaiste par izrādes mūzikas autoru, bet kā aktrises statusā nonāca horeogrāfe?

Ar Katrīnu Albuži iepazinos "Būdas mežā" laikā. Neatkarīgajos teātros ir tā, ka par aktieriem izraugās tos, kuri tobrīd ir dabūjami. Tā ir lielākā problēma, jo savākt komandu un strādāt kā profesionālā teātrī pilnasinīgu darba dienu šeit nav iespējams. Tāpat ir termiņi, kas dzen uz priekšu. Bieži vien aktieru izrāde ir labprātīga piespiedu kārtā. Katrīnas gadījumā nav šis stāsts. Man ļoti patika, kā mēs sadarbojāmies projekta "36 stundas" ietvaros. Šajā gadījumā stāstā ir nepieciešama viena sieviete, un man likās, ka baigi forši - mēs pie viena varēsim dabūt arī horeogrāfi. Sekoja zvans, viņa teica "Jā", un rezultāts būs redzams. Gan jāsaka, ka biju plānojis viņai nedaudz lielāku lomu kā horeogrāfei, tomēr aktierspēle ņēma virsroku.

Izrādē darbojas četri aktieri. Madars Zvagulis kādreiz ir spēlējis Daniel Ray izrādē. Ar Alekseju Geiko iepazinos cita projekta sakarībā. Viņš kādreiz strādāja Leļļu teātrī kā leļļu aktieris. Man bija nepieciešami divi profesionāli leļļu teātra aktieri, kas zina to drēbi. Par Kristianu jau kādu laiku bija skaidrs, ka viņam būs galvenā loma šajā stāstā.

Lelles būšot cilvēka augumā.

Lelles tiešām būs cilvēka augumā. Man gribas, lai man ir interesanti. Leļļu teātris ir ļoti brīvs un draudzīgs. Ir dažādas formas, ar ko atšķiras Rietumeiropas leļļu teātris no Austrumeiropas leļļu teātra, jo ir kanoni līdzīgi kā operā. Un ir pilnīgi svaigs skatījums, visu laiku var meklēt formas, kas ir pateicīgākas konkrētās idejas aizvešanai līdz skatītājam. Manuprāt, no simbolisma viedokļa skatoties, cilvēka auguma lelles ir ārkārtīgi spēcīgs un izteiksmīgs līdzeklis, īpaši, ja mēs runājam par televīziju. Tas papildināja manas ideja un atziņas, kādā veidā būt un dzīvot dienas varonim, un tas ir kaut kas jauns man pašam. Līdz šim ir paveicies, ka nekad pie vienas un tās pašas formas neesmu atgriezies. Esam spēlējuši priekšmetu teātri, ar rotaļlietām, mantiņām, marionetēm, masku teātri. Tagad mums ir cilvēka izmēra lelles.

Tavs vārds vairāk saistās ar neatkarīgajiem teātriem. "Lielo" pulkā tevi neuzņem vai pašam nešķiet saistoši?

Lielo vai mazo pulks - tas tā. Nacionālajā teātrī man bija, var teikt, ārkārtīgi skaidra pieredze. Es pamēģināju, bet tā arī līdz šim neesmu sapratis direktora attieksmi pret lugu, kas viņa gaumei, cik es sapratu, par skādi, togad tika nominēta trīs nominācijās. (V. Vēja stāsts par Mirdzu Ķempi "Īsie zibsnīgie mirkļi", šobrīd izrāde atjaunota un tiek spēlēta ar nosaukumu "Dzejniece. Mirdzas Ķempes mīlestība". - red.)

Šobrīd turpinās sadarbība ar Leļļu teātri. Debija (izrāde "Divas lotiņas") izdevās gana laba, dabūju taisīt arī krievu variantu, arī kaut kādas nominācijas bija. Tā kā es nevarētu teikt, ka mani kaut kur "tur" neuzņem. Tas ir vēlmju un gribas jautājums. Aizej un saki, ka tev ir materiāls un gribi strādāt. Ja vēl dari to pārliecinoši... Kad es aplauzīšos, tad es varēšu teikt, ka mani kaut kur neuzņem. Novembra sākumā Leļļu teātrī uz lielās skatuves būs skatāms manis iestudētais "Emīls un Berlīnes zēni" ar Kārļa Kazāka mūziku un Reiņa Pētersona zīmējumiem.

Otrs iemesls ir tā mašinērija. Tas drusciņ biedē. Kļūt par kāda teātra štata režisoru nozīmē, ka tevi ieliek rāmī, un kastes man nekad nav īsti patikušas. Vienmēr ir jāsaskaņo repertuārs. Nav tik lielas rīcības brīvības. Ar to esmu jau saskāries. Ir tā, ka sākumā saka "jā, jā jā", bet tomēr... ideju apgriež.

Tomēr jāņem vērā arī finansējuma jautājums, kas valsts teātrī ir salīdzinoši garantēts.

Tas tomēr ir atkarīgs no teātra vadības viedokļa. Viņu uzskats, skatījums, kas ir un kas nav kases gabals. Ja režisors  ar saviem eksperimentiem ir nodrošinājis kases panākumus, zaļā gaisma tiek dota lielāka. Katrā šajā teātrī sēž maziņš gudrinieks, kurš to visu stūrē, kā viņam šķiet pareizi. Man ir liela problēma ar māksliniecisku pakļaušanos. Nezinu, no kurienes, bet ir kaut kāda spītība - bieži vien arī nepamatota -, kas neļauj strādāt kāda cita vadībā. Es varu strādāt plecu pie pleca, bet, ja ir kāds, kas man baksta un rāda, es zinu, ka švaki var sanākt. Protams, ja būtu pie bada, gan jau varētu strādāt arī tā, taču, manuprāt, tas nebūtu produktīvi. Ja autors radot nejūt radīšanas prieku, viņš kā mazs bērns nerotaļājas ar lellītēm vai klucīšiem, es neticu, ka kaut kas var sanākt. Visa radošā pamatā tomēr ir rotaļa, aizraušanās, azarts. Tā kā teātris nav mans iztikas darbs, es varu atļauties taisīt izrādi tad, kad man gribas.

Ko esi novērojis kā galvenās atšķirības, strādājot valsts un neatkarīgajā teātrī?

Man pagaidām ir paveicies, ka producenti un darba devēji paši mani atrod. Pēc dabas esmu diezgan paslinks. Ideju varu lolot ilgi un dikti un noglabāt, līdz radīsies iespēja, ka kāds piedāvās to īstenot. Laikam jau ir kaut kāda interese par to, ko esmu kaut kad sadarījis. Protams, finansējums ir būtisks. Bet pret mani, par laimi, līdz šim bijusi salīdzinoši labvēlīga attieksme no Kultūrkapitāla fonda un producentiem. Varu mazliet papīkstēt, ka salīdzinoši tās summas nav tik paredzamas un plānojamas, kā gribētos vai kā tas ir valsts teātros, jo tur attiecīgi - man ir pieredze -  noslēdz līgumu, ir skaidrs, kā honorāri, kā budžets tiek izplānots un to arī saņem.

Neatkarīgajā teātrī visa pamatā ir entuziams.

Jā. Manā gadījumā tā vispār ir ļoti slavējama īpašība. Bez entuziasma neko tādu nedrīkst darīt. Kad bija krīzes laiks, nevar teikt, ka priecājos, bet man interesēja, kas notiks ar lielajiem teātriem. Dirty Deal turpināja darboties. Izrādes stājās uz viena un tā paša pjedestāla, kur lielo teātru izrādes, kam visu laiku tomēr bija kādi nekādi budžeti. Jāsapot, ka tās ir fabrikas un fabrikas prasa ēst. Mūsu gadījumā būtiskākais ir cilvēks. Noteicošais ir entuziasms.

Par ko tu pēdējo reizi no sirds izsmējies?

Par Eirovīzijas nacinālo atlasi. Man patīk. Bez kaut kādas augstprātības. Man patīk arī vairāki Latvijas Televīzijas raidījumi. Šobrīd mīļākais raidījums ir "Četras istabas". Pavisam netīšām pievērsu tam uzmanību. Ja nu es kaut ko skatos, tad cenšos šo. Šobrīd man diemžēl nesanāk laika un man žēl, ka nav iespēja noskatīties "TouTube". Šajos raidījumos man patīk, ka apakšā es redzu dzīvu cilvēku. Viņš nav slīpēts, pieķemmēts, nav pakļauts kanoniem. Komerctelevīzijās tomēr cilvēka kļūst aizvien mazāk. Tur ir pamatinformācija, uzstādījums, kādā veidā vadītājam raidījums jāvada. Nacionālajās televīzijās tomēr vēl saglabājies cilvēciskums, vienkāršums, kaut kas īpatnējs, ārkārtīgi jauks un pat smieklīgs. Es ļoti ceru, ka tas saglabāsies.

Vēl kur esmu zviedzis rukšķēdams, kas notiek diezgan reti, bija Somijā vienā improvizācijas teātra izrādē, kur klauni mēģināja iestudēt "Hamletu". Tas bija virtuozi. Es ļoti gribētu, lai šis kolektīvs kādreiz atbrauc uz Latviju. Kolektīvs ar nosaukumu "Red Nose Club". Tur tā arī bija - klauni mēģināja iestudēt "Hamletu". Uz es nevienā brīdī nevarēju iedomāties, ka tas ir improvizācijas teātris. To uzzināju tikai pēc izrādes. Redzēju pilnu zāli, kas smējās tā, ka ēdiena paliekas bira no mutēm ārā un siekalas šķīda. Tā bija štelle, absolūta eiforija. Es joprojām to atceros un vienmēr pieminu kā laba improvizācijas teātra etalonu. Izrādes otrajā daļā bija kapa klusums - tāds, ka skudriņas skrēja. Viņi uztaisīja amplitūdu no teju idiotiskas zviegšanas līdz maksimālam līdzpārdzīvojumam un dramatismam. Kā viņi to pānāca... Virtuozi! Bet arī ikdienā es diezgan daudz smejos. Man ir smieklīgi draugi.

Tev paveicies. Paldies!

Lūdzu!