Pirmizrādi piedzīvos izrāde par vācu leģendām Dītrihu un Rīfenštāli 'MarLenī'  (2)

Kas notiek, kad viņas abas satiekas vecumdienās, vai ir iespējams dialogs, vai arī viņas joprojām jūtas kā konkurentes? Varbūt abas var kavēties jaunības atmiņās, vai arī tieši atmiņas ir tās, ko labāk neaiztikt? Vai mākslinieks, kurš jau sen dzīvo aizmirstībā un vientulībā, vispār vairs grib kādu redzēt?

Vai ir iespējams, dzīvojot totalitārismā un veidojot filmas par varas partiju, tomēr palikt apolitiskam? Kas notiek ar mākslinieku, ja viņš ir nostājies pret oficiālo varu un propopandas apmāto daļu tautas? Vai tauta viņam piedos un sapratīs, ka pati ir kļūdījusies?" izrādes tematiku ieskicē tās veidotāji.

Režisors Jānis Mūrnieks atklāj, ka luga viņu saistījusi ar divām nozīmīgām tēmām –pirmkārt, mākslinieks un laiks. "Kas notiek ar izciliem māksliniekiem viņu dzīves nogalē, vai viņi kādam vēl ir vajadzīgi? Īpaši mani, protams, interesē tieši teātra mākslinieki - aktieri, kas ir bijuši spilgti savai paaudzei, bet tiek aizmirsti, kad, ritot laikam, nāk vietā jauni, par kuriem jūsmo nākamās paaudzes. Vai tāpēc iepriekšējo aktieru veikums ir uzskatāms par mazāk nozīmīgu?"

Otra svarīga tēma pēc režisora domām ir mākslinieka un esošās varas attiecības. "Vai kultūra un māksla ir saistīta ar politiku? Mana atbilde ir - jā un nē. Kultūra un māksla nevar pastāvēt bez finansējuma, un visbiežāk finansējums nāk no valsts budžeta, kuru dala esošie politiķi. Līdz ar to var pienākt brīdis, kad māksliniekam jāizšķiras, vai sadzīvot ar esošo politisko režīmu un turpināt radīt, vai nostāties pret, saprotot, ka zināmā politiskā sistēma tas nozīmē boikotu un pat aizliegumu. Protams, šī izvēle ir katra mākslinieka ziņā, jo pienāks brīdis, kad pastāvošā vara mainīsies, un nav zināms, vai tauta un jaunā vara akceptēs viņa sadarbību ar iepriekšējo varu".

"Konkrētā gadījumā izrāde ir par vācu kinorežisori un aktrisi Leniju Rīfenštāli un aktrisi un dziedātāju Marlēnu Dītrihu.

Kaut arī Rīfenštāles filma "Olimpija" tiek uzskatīta par nepārspētu šedevru dokumentālā kino jomā, viņai vēl šodien nepiedod to, ka viņa ir filmējusi filmas, kurās tiek atspoguļota Nacionālsociālistu partijas darbība. Savukārt Dītrihai, kaut arī viņa bija klaja nacisma noliedzēja, viņai vācieši nepiedeva to, ka viņa bija otrā frontes pusē kopā ar sabiedrotajiem un 1937. gadā pieņēma ASV pilsonību.

Līdz ar to nav viennozīmīgas atbildes - kā rīkoties būtu pareizi. Iespējams, jādara tā, kā liek sirdsapziņa, lai vēlāk nebūtu kauns pašam no sevis," uzskata Mūrnieks.