Izrāžu apskats: 'Dirty Deal Teatro' pavasaris

Taču eksperimentiem labvēlīgā vide nav veicinājusi ko neordināri spilgtu un kopumā sezona bijusi bez īpašiem pārsteigumiem. Šajā apskatā aplūkošu trīs no pavasarī tapušajiem DDT jauniestudējumiem.

Medījums

Vērtējums:

Atraktīvā aktiera, režisora un leļļinieka Mārča Lāča "Medījums" atgādina pseidofilozofisku leļļu pasaku pieaugušajiem. Šoreiz izrādes radīšana gājusi ārpus tā sauktā "nabadzīgā teātra" pieticības. Radošajā komandā redzam gan scenogrāfus Aivaru Žukovski un Jāni Bijubenu, gan kostīmu mākslinieces Ingu Bermaku un Agnesi Stabiņu, gan leļļu mākslinieci Martu Batbajarinu, gan mūzikas autoru Tomu Auniņu un gaismu mākslinieku Lauri Johansonu. Piesaistīta pat dramaturģijas konsultante Justīne Kļava, bet dziesmu tekstu autors ir ierasti asprātīgais Andris Kalnozols.

Tomēr dramaturģija šoreiz ir vājš izrādes mugurkauls, kaut arī dialogu un dziesmiņu teksti paši par sevi ir tik asprātīgi (pirmizrādē vēl nenoregulētās apskaņošanas dēļ gan viss nebija saklausāms), ka pa fragmentiem droši vien būtu liekami "Dienas" izklaides anekdošu sadaļā. Notiekošo var izstāstīt vienā teikumā: medību trofejas "atdzīvojas" un atriebībā nogalina savu slepkavu-mednieku. Lai stāstījumu izvērstu – cita pēc citas nomainās epizodes, kurās filozofiskas ironijas toņkārtā asprātīgi sarunājas nomedīto dzīvnieku galvas, tām savukārt seko ainiņas no Mednieka "šodienas" vai arī no pagātnes tieši pirms dzīvnieku nogalināšanas.

Anekdote ar dažādu dzīvnieku cilvēciskošanu, piešķirot tiem individualizētus raksturus, kā arī četru mednieka upuru vēlme atriebties savam pāridarītājam ir gana smieklīga. Komiku pastiprina smieklīgā zaķa Ārčija krieviskais akcents, ko piešķīris jaunā ampluā ieraugāmais Antons Zamišļajevs, sirsnīgi elš un pūš burtiski neatpazīstamais Jānis Skanis vecā Mednieka lomā. Tomēr izrādes temporitms ir neparasti gauss.

Trūkst kritiska režisora skata no malas un koncentrētības dramaturģijā. Mārcis Lācis ir nodarbināts "lellēs" un "maskās", līdz ar to viņš pats sev izslēdzis no kopskata pārvaldīšanas.

Dienas varonis

Vērtējums:

Ģirta Šoļa režisētā realitāšu šovu parodija "Dienas varonis" droši vien visvairāk iepriecina tos, kuri regulāri skatās TV seriālus un šovus, un līdz ar to arī reklāmas. Taču galvenais šā iestudējuma pārsteigums ir aktieris Kristians Kareļins. Apveltīts ar lielisku humora izjūtu un labu sirreālās spēles noteikumu izjūtu, viņa Zigurds Zamšs ir izrādes zvaigzne. Kareļina varonis – dzīvnieku barības degustators – savā būtībā ir tāds vidējais latvietis, kas tomēr izraisa dzīvu līdzjūtību.

Iestudējumā ir Šekspīra traģēdiju cienīgs līķu skaits, notikumu virpulis kā krimināltrillerī, asprātīgi dialogi un komentāri par mūsdienu latvietim ikdienišķi svarīgām tēmām un plašsaziņas līdzekļu ražotajiem produktiem (reklāmas ieskaitot). Katrs atsevišķi apspēlētais motīvs ir visnotaļ jēdzīgs, tomēr kopums rada izjūtu, ka visa kā ir par daudz. Īpaši mazajam kamerformātam, kāda ir DDT melnā zāle. Kādā izrādes brīdī aizdomājos, ka režisoram Ģirtam Šolim droši vien ļoti, ļoti gribētos pamēģināt uzņemt īstu trilleri, kurā asinis šķīst un viens notikums izsauc nākamo, taču paralēli saglabā melnās komēdijas nepiespiesto ironiju.

Ņemot vērā to, ka izrādē tiek parodēti realitātes šovi, tad masku lietošana un leļļu izmantošana ir īsti vietā. Fināls ar apjukušo Zigurdu, kurš masku ir noņēmis, vēl vairāk parāda to, cik neīsts realitātes šovos ir viss, kas tiek būvēts ap dzīvo, reālo cilvēku. Bet tiklab pieņemama ir varbūtība, ka, tikai izejot cauri provokācijām un šoviem, atklājas cilvēka patiesā "seja".

Līdzās Kristiana Kareļina Zigurdam otra apjomīgākā loma uzticēta horeogrāfei Katrīnai Albužei, kura spēlē (arī ar masku) jaunekļa mīļoto seksa partneri Solvitu. Šādā formātā, kur būtiski pasvītrot ar intelektu īpaši neapgrūtinātu personu vienkāršo dzīves realitāti, Katrīnas neveiklība dramatiskā teātra ampluā strādā tikai par labu. Tādējādi arī Solvita ir tēls – funkcija, bez spilgtas personības, vien ar spilgtām ambīcijām.

Savā vietā

Vērtējums:

Šosezon "lielo" teātru lielo zāļu kontekstā par vienu no virsotnēm pamats uzskatīt Dailes teātra iestudējumu "Izraidītie", kas ir lietuviešu radošās komandas oriģināls, iespēju robežās lokalizēts Latvijas situācijai. Diemžēl atsevišķi elementi īsti nestrādāja, vairojot neizpratni – kāpēc mūsu pašu dramaturgi un režisori nerunā par tik aktuālo emigrācijas tēmu.

Tā domāju arī es, kamēr nenoskatījos Georgija un Valērijas Surkovu izrādi "Savā vietā". Izrādes idejas, poētikas un emocionālā iespaida ziņā DDT iestudējumu pilnīgi noteikti un droši lieku līdzās "Izraidītajiem". Jā, Koršunova iestudējums ir īsts "blokbāsteris", taču "Savā vietā" uzrunā ar kamerizrādes tuvplānu un to, ka tie cilvēki, kas iestudējuma veidotājiem atklājušies, tiešām ir mūsējie. Tādējādi izrāde runā gan par migrāciju, gan atklāj integrāciju.

Izrādes anotācija vēsta, ka izrādes pamatā izmantoti vairāku Latvijas iedzīvotāju dzīves stāsti, viņu eksistenciālās un filozofiskās pārdomas, kuras veselumā apvienojis dramaturgs Ivo Briedis. Aktieri Dana Čerņecova, Kaspars Zāle un Dmitrijs Petrenko cits caur citu, fragmentāri iemiesojoties dažādajos dokumentālajos varoņus, patiesībā atklāj vienu ārkārtīgi svarīgu ideju – katram cilvēkam Latvijā šodien ir iespēja izdarīt izvēles. Man ārkārtīgi simpātiska šķiet izrādes veidotāju radītā noskaņa, nevienu nevainojot, nevienam nepārmetot, un tēmu neizgaismojot melnbaltu…

Izrādes stundas laikā ieraugāma virkne reālu cilvēku, katrs no tiem atklāj savus "kādēļ" un "kāda jēga" dzīvot te vai tur, strādāt un būt Latvijā vai ārzemēs… Aktieru portretējumā šie cilvēki nav kariķēti vai padarīti par "nabadziņiem", tie ir absolūti reāli, dzīvi cilvēki. Kā savdabīgs kontrapunkts šajā cilvēku dzīves pieredžu un attieksmju kolāžā ir Dmitrija Petrenko francūzis, kurā klausoties, īpaši izbaudīju režisoru Surkovu un dramaturga Ivo Brieža mierīgi inteliģento nostāju, ka TIKAI KATRS PATS atbild par savu dzīvi. Savukārt pati izrāde ir labs integrācijas piemērs, jo atklāj, cik savstarpēji iejūtīga ir latviešu un cittautiešu līdzāspastāvēšana – gan dokumentālajos prototipos, gan radošajā komandā.

Starp dokumentālajiem stāstiem aktieru lasījumos izskan Kārļa Skalbes pasaka par milzi. Ar to saprotu cilvēku, kurš nebaidās atstāt ierasto ikdienu un riskē iet pasaulē meklēt, uzzināt, kļūdīties… Spēles laukuma grīda piebērta ar priežu čiekuriem. Redzu, ka zeme ir pilna ar sēklām, iespēju sēklām… Aktieri ģērbušies baltos T-kreklos un tumši sarkanos darba kombinezonos… Šis kopums man šķita tik poētiski skaists mīlestības apliecinājums savai zemei (kaut runājot par sāpīgu tēmu), ka jutos laimīga. Es arī mīlu šo zemi. Un es mīlu arī šos krievus. Lielisks sezonas noslēgums.