Franču kosmosa operas '1999' autors Žeralds Kurdians: Māksla ļauj pārvietoties laikā  (1)

Tā, atsaucoties uz sena fantastikas seriāla "Visums 1999" 48 televīzijas sērijām, veidota kā "kosmosa opera". Savukārt tās vienīgais dalībnieks ir pats Kurdians, bruņojies ar klēpjdatoru, klavierēm un dažādām vecmodīgām mūzikas iekārtām

Portāls "Delfi" aicināja franču multimākslinieku Žeraldu Kurdianu pašu pastāstīt par gaidāmajām izrādēm un savu izpratni par cilvēka attiecībām ar iztēli un kosmosu.

Kā jūs nonācāt pie projekta "1999" idejas?

Visi mani mākslas darbi rodas pateicoties vēlmei gūt jaunas zināšanas. Pašizglītošanās ir veids, kā virzīties cauri mākslas radīšanas procesam, un tas ļauj publikai piedāvāt mākslu diezgan trauslā formā. Tas mākslas darbos atver ceļu nezināmajam, kurā var dalīties gan publika, gan mākslinieks.

Projekta "1999" ietvaros es nolēmu pārbaudīt savas attiecības ar kino un, lielākā mērogā, ar popkultūru, un izmantot zemas kvalitātes zinātniskās fantastikas filmas ("Eds Vuds", "Plāns 9" "No atklātā kosmosa" un citas) kā vienlaikus neciešamu un ļoti smieklīgu atskaites punktu tam, lai apšaubītu līdzšinējās idejas par "pierasto" un "stāstiem".

Kāds ir jūsu mērķis – pasmieties par seriālu "Visums 1999" vai piedāvāt savu interpretāciju par to?

Darbā "1999" es cenšos radīt vienotu, muzikālu mirkli kura centrā ir ideja par zinātniskās fantastikas filmu publikas priekšā. Priekšnesums svārstās starp koncertzāles, kinostudijas un teātra zāles formātiem.

Es publikas priekšā dziedu mīlas dziesmas, radu attēlus un stāstu stāstus. Šīs darbības ietekmē cita citu un ļauj paskatīties uz tām no dažādiem aspektiem, tostarp, sniedz iespēju palūkoties no malas.

Šīs darbības, labākajā gadījumā, rada mirkli, kurā "mēs" (skatītāji un es) rodam iespēju pārdomāt mūsu attieksmi pret popmūziku, kino, televīziju un daiļliteratūru. Ja viss notiek kā plānots, tā pat kļūst smieklīga.

Vai izrādē "1999" tiek iesaistīti arī tās skatītāji?

Šķiet, ka "1999" ir tikpat interaktīvs priekšnesums, cik tāds ir jebkurš koncerts. Nevienam nav jākāpj uz skatuves vai kopīgi jāveido skaņdarbus. Tomēr skatītāju vidū tajā veidojas vienots iekšējs saviļņojums.

Patiesību sakot, skatītāju iesaistīšana man ir patiešām svarīga, un man nepatīk būt priekšnesuma "gūsteknim". Manuprāt, priekšnesumam ir jālīdzinās sarunai viesībās - tā var būt interesanta, kaislīga un jautra, bet ir iespējams arī diskutēt, dalīties ar idejām un pat strīdēties.

Izrāde pati par sevi ir dinamiska un tajā visiem ļauts dalīties personīgajos uzskatos, šaubās un vēlmēs ar kādu citu. Runa ir par gandrīz neeksistējošām robežām, apšaubāmām norunām un emocionālām pārrunām. Atrodot līdzsvaru tas viss var sagādāt neizmērojamu prieku.

Seriāls "Visums 1999" ir pazīstams ar tā specefektiem - kādi ir jūsu specefekti uz skatuves?

Es izmantoju primitīvus, zemas kvalitātes specefektus. Ja tie kādu pārsteidz, tas, iespējams, notiek tādēļ, ka tie spēj radīt pārsteiguma efektu par spīti to vienkāršībai. Specefekti mūs priecē, jo tie mums daudz nozīmē.

Mani fascinē Lasvegasa, taču es negribu tur uzstāties - tur izmantotās iekārtas ir pārāk sarežģītas. Tās ir kļuvušas svarīgākas par visu pārējo. Savukārt man patīk tas, ka spēju kaut ko dot saviem skatītājiem.

Jūs cita starpā esat arī esat indīroka pārstāvis. Vai sajūtas uz skatuves, spēlējot teātra izrādē, atšķiras no tām, kas rodas, spēlējot mūziku?

Mans galvenais mērķis jau no paša sākuma ir bijis, ieviest teātrī indīpopa instrumentus. Indī koncertos tiek nojaukta barjera starp skatuvi un klausītāju, kas man sniedz milzīgu gandarījumu. Es jūtos tā, it kā kļūtu par pasākuma līdzdalībnieku - drīkstu arī plaudēt un kliegt.

Parasti mūzikas spēlēšana ir iekļauta ļoti konkrētā laikā, ļoti īpašas kopības brīdī. Kad sākas mūzika, rodas iespaids, ka realitāte ir sastingusi, tas ir kristalizēti, maģisks mirklis. Savukārt, spēlējot indī, es sajūtu līmenī vienmēr jūtu sev blakus esošos cilvēkus.

Šī iemesla dēļ es cenšos piešķirt teātra spēlai organisku vieglprātību. Nevaru iedomāties, kādēļ teātra izrādei vai deju priekšnesumam vajadzētu būt atsvešinātam no realitātes. Priekš tā jau mums mūsdienās ir kino.

Vai ticat citplanētiešu eksistencei? Cik tuvu patiesībai, jūsuprāt, ir līdz šim izteiktie minējumi par nākotni?

Esmu gaidījis šokējošas ziņas par visumu, jau kopš bērnības. Šķiet, ka es ticu citplanētiešu eksistencei, lai gan apšaubu cilvēces izpratni par dzīvību. Mēs saprotam to, ko varam uztvert. Bet kā gan ar visu, ko uztvert nespējam, un to ko varam sajust tikai garīgi. Ļoti daudz ir atkarīgs no mūsu uztveres līdzekļiem.

Kā mūzika, kino, teātris un citi mākslas veidi var mums palīdzēt izzināt nākotni? Vai cenšaties to panākt ar savu priekšnesumu starpniecību?

Es šo viedokli necenšos uzspiest nevienam citam, bet man mākslas radīšana ir saistīta ar mūsu iztēles bagāto un organisko dzīvju noslēpumainajām dzīlēm. Šādā mērogā sajūtu uztveres ritmi ir dažādi. Intuīcija, instinkti un sajūtas dažreiz ir tik zibenīgas, ka nespējam tās uzreiz saprast. Tas ir kā maza izmēra ceļojums laikā. Ja turos pie šīs teorijas, varu tikai būt pārliecināts, ka mākslas darbi mums ļauj pārvietoties laikā. Tas ir veids kā cilvēki pielāgojas dzīvei.

Vēl jo vairāk, nevaru iedomāties nevienu mākslas darbu, kas neuzdod kādu jaunu jautājumu. Tie mums sniedz iespēju pakāpties atpakaļ, pārformulēt, tuvāk izpētīt to, kas mums šķiet noslēpumains vai neizskaidrots. Tādēļ mākslas darbi kalpo kā utopiskas pasaules paredzējumi. Mums tie ir patiešām nepieciešami, lai mēs spētu aizbēgt no realitātes un tādējādi paredzēt dažādus mūsu nākotnes iespējamos pavērsienus.

Es savos darbos cenšos nepievērsties šiem jautājumiem pārāk tieši. Šķiet, ka to jēga pazūd, kad esam nonākuši pārāk tuvu to formulēšanai. Tā vietā es cenšos nodrošināt radošus apstākļus un ceru gūt pozitīvu iznākumu. Ja kaut kas mani vedina uz pareģojumiem par gaidāmo nākotni, es pierakstu un pārformulēju to par jautājumu, ko varu izmantot nākamajā darbā.

Kādēļ cilvēki vēlas paredzēt nākotni? Vai tas vispār ir iespējams?

Cilvēce cīnās par savu pastāvēšanu. It īpaši šobrīd, kad mūsu spējas izprast zaudējumus, risku vai nāvi mazinās. Mēs aizvien mazāk piedzīvojam kopīgus brīžus, kuros atbalstīt vienam otru, brīžus, kad sastopamies ar neizskaidrojamām vai nepieņemamām parādībām. Tostarp nākotnes pareģošana kļūst par veidu kā cīnīties pret mūsu nepilnībām un pretoties domai par mirstību. Tā mums palīdz rast drosmi un ticību sistēmām, kuras mēs saprotam un spējam kontrolēt.

Es uzskatu, ka tāpat, kā datori reizēm spēj paredzēt nākotni, izmantojot dažādus statistikas datus un balstoties uz cikliskām datu izmaiņām, arī daži cilvēki prot atvērt savus prātus un maņas dziļākai izpratnei par dzīvi tās daudzveidībā. Tādēļ es uzskatu, ka paredzēt nākotni ir iespējams.

Vai ir kāds konkrēts gads, uz kuru jūs vēlētos aizceļot?

Jā, uz Žila Verna laiku - 19. gadsimta beigām. Izteiktas ģenialitātes un spiritisma laiks. Dzejiskums uz katra stūra, sākot ar vēstulēm un beidzot ar arhitektūru. Elegance, ko nepārtraukti apdraud pārdabiska vēlme izprast cilvēka psihi, fotografēšanas un kino pirmsākumi, Ēriks Satī, 20. gadsimta politikas uzplaukuma sākums,...

Jūs Latvijā viesosieties "Baltās nakts" norises laikā - pasākumā, kura pirmsākumi meklējami Francijā. Kā jūsu priekšnesums atspoguļo Franciju, ja neņem vērā, ka pats esat francūzis?

Nav ne jausmas (smejas). Ja man tiešām jāatbild, šķiet, ka saasināts analītiskums un sausa humora izjūta francūžiem ir ļoti raksturīgi. Vēl varbūt manas ļoti rietumeiropeiskās brilles?