nw4031l.jpg
Foto: Publicitātes foto
Ar režisoru Alvi Hermani tikāmies laikā starp divām viņa pirmizrādēm. Bija pagājis apmēram mēnesis kopš Džuzepes Verdi operas "Trubadūrs" pirmizrādes prestižajā Zalcburgas festivālā, un bija atlicis vēl nepilns mēnesis līdz Džakomo Pučīni "Toskas" pirmizrādei 3. oktobrī un vienlaikus Alvja Hermaņa debijai Berlīnes Valsts operā. Tālab loģiski, ka šīs sarunas uzmanības centrā atrodas opera un mūzika. Varbūt drusku neierasti tas var šķist tiem, kam Hermanis vispirmām kārtām asociējas ar dramatisko teātri. Taču - kā saka viņš pats - mūzikas pasaule esot harmoniskāka un veselībai labvēlīgāka.

Tavā operas "Trubadūrs" iestudējumā darbība norisinās muzejā. Kālab? Ko tu gribēji izdarīt ar skatītāju?

Problēma ir tā, ka pirms simt vai divsimt vai vēl vairāk gadiem tapušās operas radītas tālaika kontekstā, mūzikas un skaņas ir piesaistītas tam laikam, bet mūsdienu skatītājs nāk no 21. gadsimta, no pavisam cita konteksta. Un vēl vairāk nejēdzīgu visu padara komponistu izvēlētie sižeti un stāsti - vēl no kaut kāda cita laika. Arī "Trubadūrā", kura stāsts ir no 16. gadsimta, bet mūzika sarakstīta 19. gadsimtā.

Alvis Hermanis

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit