Nebūs pārspīlēts apgalvojums, ka režisors Alvis Hermanis šobrīd atrodas pastiprinātas uzmanības zonā Eiropas operas pasaulē. Grandiozais Bernda Aloiza Cimmermana "Zaldātu" inscenējums Zalcburgas festivālā 2012. gadā viņam atvēra durvis uz vislabākajiem Eiropas opernamiem. Šīs vasaras inscenētajam Džuzepes Verdi "Trubadūram" ar megazvaigznēm Annu Ņetrebko un Plasido Domingo Zalcburgas festivālā jau tuvākajos gados sekos Hektora Berlioza "Fausta pazudināšana" Parīzes operā, Klaudio Monteverdi "Popejas kronēšana" Briseles Karaliskajā operā "La Monnaie", Riharda Vāgnera "Parsifāls" Vīnes Valsts operā un "Loengrīns" Baireitas festivālā.
Nav daudz mākslinieku, uz kuriem šodien lūkojas ar cerībām, ka viņi varētu atvērt kādas jaunas durvis nemaz ne ar tik daudziem svaigiem vējiem caurstrāvotajā operas pasaulē. Alvis Hermanis pieder šiem dažiem.
Gan ar to, ka viņš it nemaz nemēģina iekļauties meinstrīmā un pieslēgties šodienas režijas teātra jau apnikušajiem centieniem atslēgt vairākus gadsimtus senas operas, pārceļot to darbību, konfliktus, jautājumus, domāšanu un optiku uz mūsdienām, pilnībā amputējot darbu kultūrvēsturiskos kontekstus. Gan ar to, ka Alvis Hermanis ir viens no pavisam retajiem režisoriem līdzās itāļu metafiziskā teātra adeptam Romeo Kasteluči (Romeo Castellucci), kuri mēģina radīt līdzvērtīgas poētiskas pasaules viņu interpretētajiem operas šedevriem. Reabilitējot teātrī poēziju, skaistumu, jutekliskumu. Un jo īpaši ar to, ka Alvis Hermanis mēģina atgriezt tik bieži tālu prom no mūzikas aizklīdušo režijas teātri atpakaļ pie tās. Mēģinot atrast veidus, kā caur inscenējumu ļaut spēcīgāk tieši sadzirdēt mūziku, nepiesārņojot cilvēka uztveri ar prom vedošiem uzslāņojumiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
