Ar izrādi 'Krietnais cilvēks no Sečuānas' Latvijā viesosies pagājušās sezonas Krievijas labākā aktrise

Nospēlējot galveno lomu šai Jurija Butusova izrādē, Aleksandra Ursuļaka "uzspridzināja" Maskavas sezonu. Teātra mīļotāji jau agrāk zināja, ka Aleksandra ir izcila aktrise, spēlējot Džuljetu pie Romāna Kozaka, Kabiriju un Emmu Bovarī pie Allas Sigalovas un Turandotu pie Konstantīna Bogomolova, kā arī skaistule un slavena režisora meita.

Tomēr šajā izrādē viņas traģiskais talants atklājās tā, ka visiem sajūsmā aptrūkās elpa. Reti kurš šaubījās, ka 2013./2014.gada sezonas beigās "Zelta Maska" tiks tieši Ursuļakai. Un Aleksandra patiešām uzvarēja.

Jūs saņēmāt "Zelta masku". Par Jums raksta "veiksmīga aktrise", "veiksmīgs darbs". Patīkami?

Nu jā laikam, protams, tas ir ļoti patīkami. Runā, ka pret šādiem apbalvojumiem nevar atteikties pārāk nopietni, ir tāda anekdote:

Pat ļoti uzmundrina, kad tevi slavē. Tavi bērni, suns, vīrs, draugi, kolēģi, žūrija. Bet es saprotu, ka tam arī ir cena: katrai dienai ir jābūt atbilstošai.

Tas, ka Maskavas Puškina Drāmas teātris ir nominēts Krievijas nacionālajai teātra prēmijai, ka uz šejieni laužas cilvēku pūļi - tas taču ir lieliski.

Jā, bet nav noticis pēkšņi un vienkārši. Tas ir tāpēc, ka teātrī ir ļoti spēcīga trupa. Liels skaits ļoti labu mākslinieku, kas spēj strādāt faktiski jebkurā žanrā. Pie mums vajadzētu nākt vairāk režisoriem: viņiem šeit būtu kur izvērsties. Pieredze ar Butusovu parādīja, ka tā ir īsta svētība, kad pie trupas atnāk īsts ārsts.

Kāpēc "ārsts"?

Tāpēc, ka periodiski nepieciešams iegulties slimnīcā, periodiski kaut ko paārstēt, ielikt zobus, aiziet pie kosmetologa. Un to visu paralēli tam, ka visu laiku dzīvo pareizi un esi vesels.

"Injekcijas", kuras mums izdarīja Jurijs Butusovs, bija brīnišķīgas. Tās trāpīja pareizā augsnē. Mēs tam bijām gatavi, mēs to gaidījām. Tāpēc bija tāds rezultāts.

Ko gaidīt skatītājiem, kas atnāks uz izrādi? Ko Jūs viņiem sacītu?

Lai viņi nebaidās satikt paši sevi. Tas ir biedējoši - bet no tā nevajag baidīties. Visā ir tumšā un gaišā puse. Tās balansē katrā cilvēkā un katrā darbībā. Vienkārši ir cilvēki, kas par to biežāk aizdomājas. Varbūt šo procesu mēs arī saucam par sirdsapziņu.

Šī izrāde - tā ir pieejama visiem. Tā ir ļoti muzikāla. Tajā nav nekādas politikas. Ir tēma, ir režisors, ir viņa pasaule. Tas ir pats galvenais. Bertolda Brehta lugas var traktēt dažādi. Svarīgs ir tā cilvēka redzējums un mērogs, kas pie tām ķeras.

Man liekas, ka Jurijs Butusovs ir vienīgais, kas spēj izspiest no Brehta visu viņā esošo poētiskumu un sāpes un to ir izdarījis ļoti precīzi. Tieši pēc notīm. Tagad taču internetā var noskatīties jebkuru uzvedumu, piemēram, Ļubimova Taganka teātra izrādes un redzēt, ka tur Brehts ir pavisam savādāks.

Butusovam viņš ir patiesi apjomīgs un tik jūtīgs. Atpazīstams vairāk ar sirdi, ne prātu!

Vai tagad vēl ir krietni cilvēki?

Protams. Es tādus pazīstu. Es pat ar dažiem tādiem dzīvoju! Man nav nekāds depresīvs noskaņojums attiecībā uz to, ka viss ir miris, apkārt vienīgi stulbeņi. Ir fantastiski cilvēki! Ir ir ir ir!