„Neviens nav labs, neviens nav ļauns, mēs visi esam nelaimīgi…” – šo Viljama Šekspīra citātu Mihails Kublinskis licis savai jaunajai izrādei kā moto.
Konflikts starp pragmātisku un ideālistisku pasaules uztveri ir viens to tiem, ko piedzīvo gandrīz katrs mākslinieks un patiesībā katrs domājošs cilvēks.
Mūsdienās šī pretruna ir vēl asāk izteikta, nekā tālajā 1977. gadā, kad jaunais dramaturgs Jānis Jurkāns to iesniedza lugu konkursā un vidējās paaudzes režisors Mihails Kublinskis iestudēja. Toreiz tas bija neparasts gadījums, jo tapa divas izrādes vienās un tais pašās dekorācijās, jo katram sastāvam bija savs režisors. Pirmajam - Alfreds Jaunušans. Mihaila Kublinska izvēle atgriezties pie šīs lugas ir sava veida revīzija - vēlme pielikt punktu tais vietās, kur toreiz dažādu apstākļu dēļ tika pielikts komats.
Izrādes iestudēšanas laiks ir cits. Pārceļot lugas darbību uz 21.gadsimtu, režisors vēlas uzsvērt, ka, par spīti apstākļiem, izrādes jaunā paaudze spēj un var veidot savu dzīvi šeit, Latvijā, un ne par kādu prombraukšanu nedomā. Savu nākotni viņi redz tikai šeit.