Izrādes režisors Andžejs Bubeņs stāsta: "Vispār jau šī izrāde, pirmkārt, ir par vientulību, par to, ka cilvēkiem trūkst mīlestības, maiguma, ģimeniska siltuma. Dzīvojam kaut kādā vajadzību ķēdē, no kuras nespējam izrauties. Galvenā varone mēģina izrauties, tad nu izrādes gaitā redzam, kā viņai tas izdodas.
Atsaucoties uz manu cienījamo profesoru Georgiju Tolstonogovu, teātra galvenais uzdevums ir radīt emocijas, vienalga – labas vai sliktas, bet emocijas un līdzpārdzīvojumu. Ēdena fon Horvāta darbi ir tādi, kas raisa emocijas, turklāt ļoti plaša spektra emocijas. Šajā izrādē mēs arī vairāk uzdodam jautājumus par dzīvi, dzīvošanas jēgu, aicinām līdzi domāt, nekā sniedzam gatavas atbildes. Johana Štrausa valšiem izrādē ir būtiska nozīme, tie skan praktiski visu laiku. Tie veido gan darbības fonu, gan dažkārt arī ironiski palīdzīt atsegt kontrastu starp iedomāto un realitāti."
"Šajā izrādē nav deju, bet visa izrāde ir veidota uz kustību Pīnas Baušas estētikā, izmantojot žestu valodu un ļoti, ļoti precīzas mizanscēnas, tās pastiprina tekstu, bet nav ilustratīvas. Aktieriem nemaz nav viegli strādāt šādā tehnikā, dejotājiem tas būtu vieglāk, bet Nacionālā teātra aktieri lieliski tiek ar to galā," stāsta izrādes horeogrāfe Inga Raudinga.
Viņa – vienkārša leļļu veikaliņa pārdevēja meita Marianne. Viņš – skārņa strādnieks Oskars. Abi mīl viens otru un svin saderināšanos, jo veikaliņi atrodas līdzās un abi viens otru pazīst no bērna kājas. Un tad iejaucas liktenis jeb azartiskais laimes meklētājs Alfrēds. Alfrēdam šķiet, ka laime varētu būt nevis viņa pašreizējā uztura un pajumtes devēja Valērija, bet jauniņā Marianne. Sabrūk divi attiecību stāsti, un sākas teātra izrāde... par dzīvi.
Kā liecina nosaukums, valšiem un Johanam Štrausam te būs vismaz nacionālā kolorīta nozīme, jo darbība notiks Austrijā 20. gadsimta 30. gadu sākumā. Pats stāsts tomēr būs ne par Austriju, bet par to, kā cilvēki cenšas saglabāt cilvēcību ekonomiski un politiski nestabilos laikos un cik liela loma šādos apstākļos ir īstai mīlestībai un uzticībai. Bet pats svarīgākais – vai, pieļaujot savā dzīvē liktenīgas kļūdas, ir iespējams tās labot, un vai cilvēcību, ko mēs tik ļoti gaidām un pieprasām no citiem, esam gatavi dāvāt arī paši.
Andžejs Bubeņs ir vidējās paaudzes poļu režisors, kurš iestudē izrādes gan Austrumeiropā, gan Pēterburgā, un viņa ampluā ir filigrāns darbs ar aktieriem, ļaujot tiem atvērt negaidītas talanta šķautnes, kā arī ass un jūtīgs skatījums uz pasauli. Latvijā režisors strādā pirmo reizi, tomēr viņa iestudētās izrādes te rādītas festivālā "Zelta Maska Latvijā".
Galvenajās lomās: Marianne – Agnese Cīrule, Valērija – Inga Misāne, Alfrēds – Uldis Anže, Oskars – Raimonds Celms. Pārējās lomās: Lāsma Kugrēna, Līga Liepiņa, Juris Lisners, Voldemārs Šoriņš, Rasma Garne, Liene Sebre, Anna Klēvere, Ilze Rudolfa, Ivars Kļavinskis, Normunds Laizāns, Mārcis Maņjakovs, Jānis Skanis, Kristaps Ķeselis.
Izrādē piedalās ansamblis "Undertango". Izrādē tiks izmantota Johana Štrausa mūzika.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!