Izrādes apskats: Aspazija. Personīgi un mīļi  (3)

Vērtējums:

Stāsts ir par mūsu nacionālo dārgumu un dzejnieci Aspaziju, kuras lomā iejūtas aktrise Baiba Broka. Aspazijas krāsainais raksturs un neikdienišķais talants acīmredzot iedvesmojis, kā rezultātā vairāk kā trīs izrādes stundas iespējams piedzīvot kā literāras dabas psihoterapijas seansu gan kā sievietei, gan kā radošam cilvēkam.

JRT izrādes pirmajās epizodēs Aspazija ieraugāma sirmā vecumā, vaktējot un barojot kaķus, un aktrisi Baibu Broku atkal ieraugam šarmantas večiņas tēlā. Var nojaust, ka šajā nemīlīgi drēgnajā mājoklī Aspazija jau labu laiku mitusi viena, bez Raiņa. Visi padsimt gadi kopš Raiņa nāves, iespējams, pagājuši rezignētās atmiņās - apzinoties radošā mūža piepildījumu un personīgo pārdzīvojumu saldmi vai rūgtumu, taču nezaudējot ne zināmu pašironiju, ne pašapziņu.

Atmiņas uzpeld (parādās no fona sienas, kurā ik pa brīdim atveras kādd fragments) un atdzīvojas, aktieriem iemiesojoties Aspazijas laikabiedros – portretiskā līdzībā satiekam Raini (Ivars Krasts un Ģirts Krūmiņš), Doru (Jana Čivžele), Pēteri Stučku (Andis Strods), Jāni Jansonu-Braunu (Edgars Samītis), Ivandi Kaiju (Iveta Pole), Mēness meitiņu (Inga Tropa), Rūdolfu Blaumani (Ģirts Krūmiņš) un citus.

Mūslaiku talantīgajai dramaturģei, dzejniecei un rakstniecei Ingai Ābelei veiksmīgi izdevies kā krellītēs savērt Aspazijas daudzos dzīves nogrieznīšus, nezubāzīgi ievijot arī pa kādam dzejolim vai lugas fragmentam, tā vēl vairāk bagātinot skatuves stāstu. Bet skatītāju zālē ik pa laikam atskan sirsnīgi un labvēlīgi smiekli, kurus provocē šķietamā neatbilsme starp dažbrīd izkāpināti piepacelto runas manieri un mūsdienu ausīm jancīgi skanošo leksiku. Tomēr skaidri uztverams, ka skatuves varoņi runā baltu patiesību (nav nekādu problēmu identificēties ar šiem 20. gadsimta sākuma cilvēkiem!) un nevilšus atklāj savas dvēseles sāpes un ciešanas.

Pirmizrādē nesapratu, vai tiešām iecerēts tas, ka senā runas maniere netiek lietota konsekventi. Manuprāt, tā ļoti labi iegultu visā izrādes garumā, taču aktieri brīžam to lieto, brīžam atkal runā šodienīgi. Jā, noapaļotie "l" un tam laikam raksturīgās intonācijas rada arī zināmas komikas efektu, taču izrādes stāsts ir par izcilām personībām, kuras neapšaubām. Savā ziņā spocīgā runas maniere pat palīdz ienirt zudušajā pasaulē un ļauj labāk iztēloties, saprast šos cilvēkus – viņu domāšanu un pasaules uztveri.

Aspazijas pasaules "īstenību" brīnišķīgi uzbur Ginta Gabrāna un Inetas Sipunovas videoprojekcijas. Varbūt pat ne "īstenību", drīzāk, rodas izjūta, it kā es atrastos Aspazijas domās. Uz fona sienas lielākoties redzam interjera un eksterjera fragmentus – vai nu no "putna lidojuma" vai lielā pietuvinājumā, vietām videobilde atgādina 3D tūri. Pat galva brīžiem sagriežas, jo fona attēls "riņķo", radot izjūtu it kā visa skatuve grieztos. Tāpēc arī asociācija ar atrašanos Aspazijas galvā.

Vērojot stilistiski un kolorītā pārdomāto izrādes vizuālo tēlu, rodas iespaids, ka uz skatuves ir teātris teātrī: varoņu satiksmē iestudētas nedaudz uzspēlētas pozas, manieres, mizanscēnas; skatuves sānos redzams neliels dubulta priekškara fragments; "Vaidelotes" fragmentā videokamera šķietami filmē skatītāju zāli no skatuves dibenplāna utt. Teātris Aspazijai bijis visapkārt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, un gan sadzīvē, gan mākslā. Viņa sarakstījusi lugas, ko var uzskatīt par latviešu modernisma aizsākumu. Viņa savā privātajā dzīvē daudz ko noklusē un daudz ko pārspīlē, lai "taptu" Rainis. Ķimeles, Ābeles un Brokas interpretācijā Aspazija ir pilnasinīga, teatrāli amizanta, sievišķīgi viltīga un tomēr pārsteidzoši mīļa. Iestudējums ir elegants, bet mūsdienīgs ceļojums mūsu vēsturē un iespējams arī latviskajā apziņā.