Pītera Šefera drāmas "Equus" (1973) pamatā ir kāda baisa reālās dzīves epizode, kuru viņam izstāstījis draugs. Taču lugā autors rada pats savu versiju, kas varētu būt izraisījis šos notikumus. Varbūt ir nepieciešamas ekstrēmas darbības, lai izrautos no eksistences važām, kas ieliek mutē laužņus? Kāda jēga būt normālam, lai dzīvotu normāli garlaicīgu dzīvi normāli garlaicīgā sabiedrībā?
Jaunajam Alanam Dieva vietā ir Zirgs. Equus. Mīlētāju maigums, kairinoša muskuļu deja, salda sviedru smarža un traukšanās pilnos auļos pusnaktī. Patoloģisks valdzinājums, seksuāla apsēstība, dievišķa pielūgsme un rituāls upuris. Bet dievi ir greizsirdīgi un atriebīgi. Equus Tēva, Equus Dēla un Equus Svētā gara vārdā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!