Foto: LETA
5. jūnijā Jaunajā Rīgas teātrī notika Vladislava Nastavševa iestudējuma "Cerību ezers" pirmizrāde. Par Latvijas krieviem. Krievu valodā. Galveno varoņu prototipi – pats Nastavševs un viņa mamma. Dažas dienas pirms pirmizrādes godalgotais režisors intervijā portāla "Rus.Delfi.lv" žurnālistei Kristīnai Hudenko dalījās ar savu redzējumu par latviešu un krievu kultūras telpām Latvijā.

"Mēģinājums risināt sabiedrības sašķeltības jautājumu caur režisora dziļi personisko pieredzi – attiecībām ar māti un apkārtējiem. Izrādē krievu-latviešu tēma ir kā līdzeklis, lai runātu par cilvēciskumu..." (Izrādes "Cerību ezers" apraksts Jaunā Rīgas teātra mājaslapā).

Režisors Vladislavs Nastavševs uz JRT skatuves paveicis "coming out". Visplašākajā nozīmē. Viņš burtiski ir nodīrājis sev ādu, veiksmīgi integrētā un sociāli pieprasītā cilvēka futrāli, un parādījis, kas ir aiz ārējās "labā krieva" dzīves sakārtotības – dzīvoklītis betona blokmājā ar uz valsti apvainojušos mammu. Ne īsti ārprātīgu, ne īsti svētu.

Trīs ar pusi aizraujošās stundās pēkšņi izrādās, ka šis daudzstāvu betons, kas ataino mūsu padomju pagātni, var būt arī savā veidā skaists. Īpaši, ja ar nagliņu izkasa veco krāsu un nopulē ar lupatiņu. Bet, kā apgalvo viens no galvenajiem izrādes personāžiem Vitjoks, ar spēku nevienu nevar piespiest kaut ko darīt. Var tikai ar labu. Un tad būs jums gan "лабдиен", gan "здрасти"...

Nastavševs par aktieri mācījies Sanktpēterburgā un par režisoru – Londonā. Jau ne pirmo gadu viņš veiksmīgi sadarbojas ar galvenajiem Latvijas latviešu teātriem, bet vietējie krievu teātri sadarbības piedāvājumus neizsaka. Turklāt, iepriekš politiskus un sociālus tematus viņš savos iestudējumos nav risinājis. Līdz šim viņš iestudējis galvenokārt krievu klasiku – Buņinu, Dostojevski, Harmsu. Paralēli Nastavševa Latvijas karjerai pieaug arī viņa popularitāte Krievijā. Viņš ir viens no pastāvīgajiem režisoriem Kirila Serebreņņikova vadītajā "Gogoļa centrā" un ne tikai.

Vislielāko ažiotāžu izraisījis Nastavševa iestudējums "Mēdeja" pēc Eiripīda traģēdijas motīviem, kurā uz vienas skatuves kāpa Guna Zariņa un viņas Krievijas kolēģi no "Gogoļa centra". Kad notika Krimas pievienošana Krievijai, Zariņa sekoja JRT mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa piemēram un atteicās strādāt Krievijā, ierakstot savā "Facebook" kontā: "Mūzas klusē. Uz tikšanos pēc kara...". Savukārt Vladislavs Nastavševs, tieši pretēji, sadarbību ar Krievijas teātriem turpināja.

Viņa jaunākajā izrādē uz JRT skatuves tā pati Guna Zariņa spēlē viņa krievu mammas lomu. Tieši Zariņa ieteikusi dot galvenajai varonei vārdu Nadežda. Diemžēl pats režisors, kā izskatās, nelolo īpašas cerības par to, ka sašķeltību starp krieviem un latviešiem kaut kā iespējams pārvarēt…

Izrādes "Cerību ezers" fotogrāfijas (Jānis Deinats/Publicitātes foto)

Negaidiet, ka mani krievi būs labie puiši, kuriem dara pāri


Foto: LETA

Iestud
ē
jums tiek izr
ā
d
ī
ts krievu valod
ā
ar titriem latvie
š
u valod
ā
. K
ā
dai publikai tas ir paredz
ē
ts?

Nezinu. Tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka portāla "Delfi" krievu versija man piedāvāja interviju. Es ceru, ka krievi to izlasīs un ieinteresēsies. Pagaidām mani nepamet sajūta, ka daudzi krievi nemaz nenojauš, ka šāds teātris pastāv. Jebkurā gadījumā, JRT foajē es ļoti reti dzirdu krievu valodu. Ļoti žēl: manuprāt, tas ir labākais teātris valstī un viens no labākajiem Eiropā. Ja tev blakus atrodas tāda bagātība, to neizmantot ir vienkārši muļķīgi.

Piemēram, kāds mans krievu draugs, kurš apmeklē visas "Zelta maskas" izrādes un visas Rīgas krievu teātra pirmizrādes, un vispār interesējas par mākslu visās tās izpausmēs, atzinās, ka nezina JRT. Es pat apvainojos uz viņu: kā kaut kas tāds iespējams kultūras cilvēkam! Tagad viņš aktīvi šo teātri apmeklē. Turklāt viņš ir kļuvis par viena "Cerību ezera" varoņa prototipu.

Dom
ā
jat, ka daudziem krieviem patiks, piem
ē
ram, Herma
ņ
a iestud
ē
jums
"
O
ņ
egins. Koment
ā
ri
"
, kur
ā
po
ē
ma tiek las
ī
ta krieviski, bet latvie
š
u koment
ā
ros par Pu
š
kinu un laikabiedriem nav neviena laba v
ā
rda...

Tā taču ir ironija! Puškins arī pats bijis ironisks cilvēks. Šī izrāde ir godīga Puškina preparēšana, bez jebkādas vēlmes kādu aizvainot vai kādam izpatikt - latviešiem vai krieviem... Ja jūs būtu redzējusi iestudējumu par latviešu nacionālo dārgumu Imantu Ziedoni - tas arī ir ļoti skarbs! Kad sākas spriešana no sērijas "Puškins - mūsu viss", man kļūst skumji. Maskavā tas pašlaik ir populāri: atnākt uz izrādi vai pat neatnākt, bet pēc tam mest ar tomātiem un kliegt "jūs necienāt klasiku!"

Jau iepriekš teikšu: no mana iestudējuma arī negaidiet, ka krievi būs tādi labie puiši, kuriem visi dara pāri. Es gribu parādīt situāciju tādu, kāda tā ir, un ar humoru. Par to, kā to uztvers publika, pat nedomāju.

Man nepatīk, ka 9. maijs ir pārvērties par krievu pašapliecināšanās akciju


Foto: DELFI

Vai j
ū
su mamma saproto
š
i uztv
ē
ra
šā
du dv
ē
seles atkailin
āš
anu?

Kad es viņai teicu, ka iestudēju izrādi par viņu, tobrīd viņa nesaprata pilnībā, kas tas būs. Taču viņu pārliecināja tas, ka galveno lomu spēlēs Guna Zariņa, kurai mamma uzticas. Guna nāca pie mums ciemos, mēs dzērām tēju, runājāmies un ierakstījām mūsu sarunas, kuras vēlāk sakompilējām izrādē.

Vai nebaid
ā
ties, ka izr
ā
de saboj
ā
s j
ū
su attiec
ī
bas?

Nē. Tās tomēr nav balstītas uz šīm lietām. Protams, strīdi un nesaprašanās reizēm ir arī mūsu starpā. Visbiežāk viss sākas ar sadzīves brīžiem, kas pāraug globālos jautājumos no sērijas: "Tavs vectētiņš karoja, bet tu 9. maijā..."

Tātad, jūsu mamma dodas pie Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem, bet jūs - nē?

Mamma vienmēr iet nolikt ziedus, bet bez fanātisma un aktīvas iesaistīšanās. Es tur biju kā bērns skolas gados, kad pionieros uzņēma, bet tagad... slikti panesu būšanu pūlī. Turklāt, pirms dažiem gadiem es braucu ar divriteni no Imantas uz centru caur Āgenskalnu un nejauši nokļuvu netālu. Atceros, ka nodomāju: laikam man tomēr ir kāda asinsbalss. Neraugoties uz to, ka man tur ne pārāk patika.

Šogad es arī aizgāju - viss bija civilizētāk, tomēr man joprojām nepatīk, ka šie svētki ir pārvērtušies par tādu kā politisku krievu pašapliecināšanās akciju. Lai gan, protams, krievi tajā nav vainīgi - tā ir sanācis, ka vienīgais datums, kurā krievi var justies kā kopiena, diemžēl ir pretstatā ar otras kopienas priekšstatiem.

Cik ilgi jūs pats bijāt piederīgs šai kopienai?

Līdz brīdim, kad atgriezos no ārzemēm, kur es mācījos. Es visu dzīvi esmu nodzīvojis Imantā, kur ir daudz krievu. Turklāt, manā kāpņu telpā no četriem dzīvokļiem divos dzīvo latvieši, ar kuriem mums vienmēr ir bijušas labas attiecības. Agrāk mamma ar viņiem pat centās runāt latviski, līdz neatkarības atgūšanai, kas mammu padarīja par nepilsoni un spēcīgi aizvainoja.

Ar valodām man vienmēr veicies labi, pateicoties absolūtajai muzikālajai dzirdei, gandrīz nav bijušas problēmas ar izrunu. Latvieši vienmēr ir brīnījušies. Bet pirms aizbraukšanas uz ārzemēm es dzīvoju galvenokārt krievu vidē. Tēvs ir krievs, mamma ir krieviete un pat draugi-latvieši labprāt ar mani ir runājuši krieviski.

Latviešu kultūras vide man kļuva tuvāka par krievu kultūras vidi


Foto: DELFI

J
ū
s esat m
ā
c
ī
jies Sanktp
ē
terburg
ā
un London
ā
. Jums gan viena, gan otra vieta ir
rzemes
"
?

Absolūti. Es visur esmu juties kā ārzemnieks. Un līdz šim šī sajūta nav pārgājusi, lai arī Krievijā man ir daudz draugu un es tur bieži esmu darba darīšanās. Mentalitātes atšķirības vienmēr ir jūtamas. Londonā arī ir neiespējami justies kā savējam, ja tur neesi piedzimis. Viņiem pat vidējais sabiedrības slānis ir snobisma pilns, nerunājot nemaz par aristokrātiem.

Pēc Sanktpēterburgas esmu paspējis pastrādāt Rīgas Krievu drāmas teātrī. Apmēram mēnesi, pirms Londonas. Bet aktiera profesija, kā izrādījās, nav domāta man: nevaru būt citu ideju izpildītājs, īpaši, ja mākslinieciski tām nepiekrītu. Kad atgriezos no Eiropas, latviešu kultūras vide man šķita tuvāka, vairāk uz Eiropu orientēta.

Te ir vēl kāds moments: mēs jau tā esam diezgan provinciāla valsts, kas atrodas Eiropas nomalē, ja es šeit iestudēšu izrādes krievu valodā krievu teātrī, es vēl vairāk ieslīgšu provinciālismā. Tomēr krievi šeit - tas ir zināmā mērā rezervāts. Un es nebiju gatavs šādai šaurai pasaulītei pēc dzīves divās megapolēs.

Tādējādi latviešu kultūrā es nenonācu patriotisku motīvu vadīts. Arī pilsonību 2004. gadā es kārtoju tehnisku iemeslu dēļ - lai varētu Londonā mācīties bez maksas. Sapratne par to, kas ir Latvija, latviešu kultūra un valoda pie manis atnāca daudz vēlāk. Agrāk es pat nedomāju par šo tematu.

Man bija sajūta, ka latvieši ir kā monolīts


Foto: LETA

Vai latvie
š
u te
ā
tris j
ū
s uzreiz uz
ņē
ma ar atplest
ā
m rok
ā
m?

Es tur nonācu pareizajā laikā. Tā bija krīze 2008. gadā. Tad visi kļuva kaut kādi vairāk cilvēcīgi. Bija moderni taisīt projektus dažādos teātros. Pirmo izrādi es iestudēju "
Dirty Deal Teatro
", kurā vispār nebija "nacionālā jautājuma" klātesamības sajūtas. Iestudējums izrādījās veiksmīgs - mani nominēja "
Spēlmaņu nakts
" balvai. Kopš tā laika viss arī sākās.

Domāju, ka mūsu sfērā ir vēl viens satuvinošs moments: teātra māksla galvenokārt ir balstīta krievu skolā - Staņislavskis, Čehovs, Krievijas klasika. Arī latviešu teātris tajā ir balstīts.

K
ā
atkl
ā
j
ā
t sev latvie
š
u sabiedr
ī
bu?

Agrāk man bija sajūta, ka latvieši ir kā monolīts. Līdzīgi kā Londonas aristokrātija. Ne tajā iespraukties, ne no turienes tikt ārā. Kā viņi dzīvo, kas viņus uztrauc - tas viss man bija noslēpums aiz septiņām atslēgām. Pamazām es sāku iepazīties ar māksliniekiem, vērot viņu dzīvi. Ar pārsteigumu es atklāju, ka latvieši arī ir cilvēki: viņi mīl, draudzējas, strīdas, jūt līdzi. Pēc būtības, viss ir tieši tāpat.

Tad kāpēc mēs nekā nevaram satikties?

Bet kā jūs iedomājaties abpusēju sapratni, ja tavā ģimenē ir nogalinātie un izsūtītie?! Arī man ir grūti to visu iedomāties, jo manā ģimenē nekā tāda nav bijis. Latvieši ir pārliecināti, ka, ja pēc Otrā pasaules kara padomju karaspēks atbrīvotu valsti un aizietu - viss būtu citādi. To arī Putins ir atzinis, ka vajadzēja aiziet... Cilvēkiem ir grūti pārkāpt pāri pašu aizvainojumam.

Piemēram, mans draugs-latvietis dzīvo pie Arkādijas parka. Reiz mēs kopā pavadījām 9. maiju, un es redzēju, cik viņam tas viss ir ļoti nepatīkami. Redzēju viņa latviešu kaimiņus, kuri vilka tumšas saulesbrilles, lai izvestu suņus pastaigā un ātrāk atgrieztos mājās. Pēc tam mēs braucām uz pilsētu. Braucot garām pareizticīgo baznīcai, viņš saka: "O, sakrāmējuši te zeltu!" Un tad es viņu apturēju: "Pietiks. Saprotu, ka tev ir smagi, bet lūdzu neaizmirst, ka es tomēr esmu krievs - izturies ar cieņu! Kas slikts ir apzeltītos kupolos?" Viņš saprata, ka ir pārsteidzies, un ilgi atvainojās...

Pašlaik jūs jūtaties kā savējais latviešu vidē? Vai joprojām esat modernajā "labā krieva" statusā?

Domāju, ka esmu savējais. Vairāk vai mazāk. Esmu pieņēmis spēles noteikumus. Galvenais - vienkārši cienīt cilvēkus, kuri, iespējams, nedaudz atšķirtas no tevis paša un, iespējams, pat neciena tevi. Pat, ja jūti zināmu netaisnību, nedrīkst nolaisties līdz tam pašam. Pat nepieļauju domu, ka kāds pret mani attiecas kā pret otro šķiru. Tiklīdz pieļauj šādu domu - uzreiz esi otrā šķira.

Laikam īsti neatbilstu "labajam krievam". Es nesniedzu politiskas intervijas un neeju uz analītiskiem raidījumiem. Ziņas es neskatos - ne Krievijas, ne Amerikas, ne Anglijas. Manuprāt, propaganda ir visur. Agrāk es uzticējos BBC, bet tagad, to atverot, redzu, ka tur ir viens vienīgs Obama. Viņš tur jau ir kā Putins Krievijas kanālos. Šī izrāde ir pirmais gadījums manā biogrāfijā, kad es izpaužos kādā sociālā tematā. Līdz šim es nodarbojos ar tīro mākslu, liekot uzsvaru uz personības, ne sabiedrības identifikāciju.

Man nav ienācis prātā pārtraukt sadarbību ar Krieviju



J
ū
su izr
ā
des nosaukums ir
"
Cer
ī
bu ezers
"
. Cik lielas ir j
ū
su cer
ī
bas, ka m
ū
su sabiedr
ī
bas krievu un latvie
š
u pus
ī
tes saaugs kop
ā
?

Izrādi tā nosaucu par godu Pugačovas dziesmai, kas tajā skan. Diemžēl man nav īpašu ilūziju par pilnīgu saliedētību. Vāji ticu tam, ka situāciju iespējams mainīt. Aģitēt par kādu nostāju es netaisos, bet pēc notikumiem Ukrainā nerunāt par šo tematu nevarēju. Latvijā dzīvo daudz krievu, sabiedrība ir sašķelta, un man personīgi nav skaidrs, ar to ir kaut kas jādara vai nav.

Vienīgais variants, kā es to varēju izdarīt - izlaist caur savu likteni. Ceru palīdzēt ieraudzīt, ka krievu cilvēki - arī nav monolīts, bet dzīvi cilvēki, kuri runā krievu valodā. Vienkārši tāpēc, ka citā valodā viņi nerunā, jo tā ir iegrozījušies apstākļi. Lai arī kā latvieši pret to attiektos.

Droši vien slikti strādā valdība: nav spējuši izveidot pārliecinošu programmu, nav pieņēmuši pareizus lēmumus, ir pieļāvuši kļūdas un tās nav labojuši. Un neviens šajā virzienā neko nedara. Es dažkārt domāju - varbūt tas visiem ir ērti? Varbūt kādam tas nes naudu?

Cik ļoti jūsu vidi satricināja notikumi Ukrainā?

Ļoti spēcīgi. Es tajā brīdī biju Sanktpēterburgā. Iestudēju izrādi. Un te sākās zvani no Rīgas. Es sapratu, ka tur valda šausmīga panika, bet Sanktpēterburgā tobrīd nekādas panikas nebija. Tomēr daži mūsu aktieri atteicās braukt uz Maskavu un spēlēt manā "Vecenē", Guna Zariņa atteicās spēlēt "Mēdejā"...

Es pilnīgi nebiju tam gatavs un ilgi pa tālruni sarunājos ar Gunu. Centos viņai pierādīt, ka runa ir par lugu, par mākslu, bet viņa bija izlēmusi nebraukt. Un, protams, es nevarēju viņai aizliegt domāt un just, kā viņa to vēlas. Man pat prātā nav ienācis pārtraukt sadarbību ar Krieviju.

Toties JRT māklinieciskajam vadītājam Hermanim tas ienāca prātā...

Mums ar Alvi bija gara saruna par šo tematu. Es viņam godīgi teicu, ka man šis risinājums nešķiet pareizs. Un teātra aktieriem dalījās viedokļi šajā jautājumā. Droši vien par tādām lietām arī nav jābūt vienotam viedoklim - mums taču ir demokrātiska valsts. Var tam piekrist, var nepiekrist, bet ir jāciena jebkuru viedokli. Lai gan, protams, tas nav vienkārši. Tas atstāj iespaidu gan uz attiecībām, gan uz karjeru.

Personīgi es sev vienkārši aizliedzu reflektēt par šo tematu un kādam kaut ko nebūt pierādīt. Skumji, bet tur neko nevar padarīt. Ir vajadzīga pacietība, pat iecietība. Glabāt sevī ļaunumu, aizvainojumu, konfliktēt - tas ir kaitīgi veselībai. Es lasu "Facebook" savu Maskavas draugu-opozicionāru rakstīto - viņi ar putām uz lūpām cenšas kaut ko pierādīt, dusmojas. Es viņiem jūtu līdzi: kam cilvēki tērē savu dzīvi? Tā taču ir tikai viena! Tā dzīve var paiet garām naidā un dusmās...

Par laimi, lielos vilcienos, latvieši nav konfliktus mīloši cilvēki. Arī vietējie krievi nav tik ļoti emocionāli krievi. Viņi ir atdalījušies un dzīvo mierīgi, paralēlu dzīvi, gandrīz nesaskaroties ar citiem.

Tātad tā arī dzīvosim divās nometnēs? Tas ir spriedums?

Protams, gribētos, lai mums būtu valsts, par kuru nav kauns - ar vienotu un saliedētu nāciju. Tomēr izskatās, ka tas nav iespējams. Es nesaprotu, kas mums ir par valsti, kas ir Latvijas Republika? Mani tas satrauc, jo es negribu dzīvot provincē Eiropas nomalē. Jā, robežas ir atvērtas, var braukt, kur vēlies, kaut ko darīt jebkurā pasaules daļā, bet tomēr gribas, lai būtu kur atgriezties.

Varbūt arābu bēgļu atbraukšana mūs saliedēs?

Man ir paziņa, kurš ir pārliecināts, ka Latvijā vajag iepludināt citas asinis. Tomēr nav skaidrs, vai tas palīdzēs, vai gluži pretēji, saasinās situāciju. Viennozīmīgi, ja viņi šurp masveidā brauks, tas nozīmēs, ka mums nemaz tik slikti neklājas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!