Izrādes apskats: Vlads. Personīgi  (1)

Vērtējums:

Trīs ar pusi stundas garais iestudējums dinamiski un asprātīgi atklāj gan Vladislava Nastavševa personību, gan ietiecas Latvijas sabiedrības starpnacionālajās attiecībās, gan līdzībās attēlo mākslas darba radīšanas procesu.Turklāt izrādes radīšana notiek vairākos līmeņos, kuros aktieri - Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Inga Alsiņa-Lasmane un Edgars Samītis, iejūtoties krievu "ādā", savā ziņā turpina gan "Latviešu mīlestību", gan "Latviešu stāstu" sēriju un atklāj šādu skatuves stāstu veidošanās ceļus. Gan JRT aktieri, gan izrādes varoņi ļaujas viena "traka" režisora mākslinieciskajām "trakulībām", kas visuzskatāmāk redzama ainā ar pusgatavo vannasistabu.

Izrādes galvenais varonis ir pats tās režisors - Vlads, kuru atveido Dailes teātra aktieris un topošais režisors Intars Rešetins. Nastavševs pēc tautības ir krievs, un bez viņa mēs teātri Latvijā vairs nevaram un nemaz negribam iedomāties. Par viņa, zināmas psiholoģiskas vardarbības iezīmētajām, darba metodēm dzirdēts ne mazums stāstu, taču mākslinieciskā ziņā iestudējumi allaž izraisījušas auglīgas diskusijas. Un arī šis, dziļi personīgais stāsts ir Notikums Latvijas teātra dzīvē.

Foto: Jānis Deinats

Var teikt, ka "Cerību ezers" kaut kādā mērā arī skatītajiem atklāj Vladislava Nastavševa personīgos "tarakānus". Taču paša režisora personīgais stāsts būtībā ir tikai skelets, uz kura uzģērbts gan mūžīgi aktuālais un abpusgriezīgais stāsts par vienīgā bērna un mātes attiecībām, gan jebkuram māksliniekam atpazīstamā - radošo dzīvi pavadošā - neapmierinātības izjūta, kas var būt arī tiešs bērnības un jaunības traumu rezultāts.

Lai gan izrādes realitātē vērojam to, kā Vlads savā Imantas daudzdzīvokļu mājā organizē remontu, paralēli varam arī nolasīt režisora ceļu izrādes - jaunas, iedomātas pasaules radīšanā. Sākot ar notikumiem, kas iedod impulsus tēmai un beidzot ar spriedzes eskalāciju pirms finiša taisnē. Bet pa vidu ir gan savstarpējas atkarības pilnās attiecības ar māti un kontakts ar ārpus mākslas un teātra cilvēkiem -ar normāliem Latvijas krieviem.Tas veido arī režisora pārdomu un paša cilvēcisko sāpju pilno līniju par krievu dzīves izjūtu Latvijā.

Salīdzinoši ļoti maigi "krievu jautājumam" pirms dažiem gadiem izrādē "Savā vietā" pieskārās Georgijs un Valērija Surkovi (Dirty Deal Teatro). Šajā laikā ir stipri mainījusies situācija pasaules politikā (jeb Krievijas un pārējās pasaules attiecībās), kas savukārt atstājis neiedomājamu iespaidu uz Latvijas krievu "pasauli", ko lielā mērā veido arī no mūsu ikdienas absolūti atšķirīgā informatīvā telpa. Taču arī Latvijas politiskie manevri pilsonības jautājumos nav nevainīgi. Izrādē īpaši skaudri abu pasauļu melīgums un liekulība parādās ainā, kad Imantas dzīvoklī tiek sagaidīts Jaunais gads - vispirms pēc Maskavas laika un tad- pēc vietējā laika. Gandrīz līdzās izskan Vladimira Putina un Andra Bērziņa Jaungada apsveikumu runas. Baisi iedarbojas gan šīs ainas kompozīcija, gan saturs.

Ir ļoti svarīgi, ka izrāde tiek spēlēta krievu valodā, kas caur zināmu atsvešinājumu vēl labāk ļauj identificēties ar krievisko pasauli tepat līdzās. Būtu tikai lieliski, ja uz izrādēm nāktu arī krievi, taču - iedomājos, ka,jūtot latviešu aktieru akcentu, viņos varbūt atsvešinājums rastos lielāks. Bet vai tāpēc krievi to vairāk nekā latvieši uztvertu kā komēdiju? Mums pilnīgi noteikti amizants izklausās Andra Keiša Vitja, kurš ar krievisku akcentu latviski piesaka ainas, taču kopumā izrāde iedarbojas kā sociāla traģikomēdija. Tie ir smiekli caur asarām, apzinoties gan savu tuvredzību, gan vainas.

Tam, ka iestudējumā Vladislava Nastavševa lomai izvēlēts Intars Rešetins, ir vismaz divas būtiskas paralēlās jēgas. Pirmkārt, Intars Rešetins spēlē nedaudz atšķirīgi no JRT aktieriem. Viņš ir kā svešais. Tieši tāpat "svešais" šajā teātrī kā pieaicinātais režisors ir Vladislavs Nastavševs, un krievs (tāpat kā jebkurš cits viesrežisors) ir "svešais" latviešu teātrī. Otrkārt, tieši tāpat kā Vladislavs, Intars Rešetins ir režisors, lai arī iesācējs. Taču visi šie apstākļi izrādē savā starpā lieliski saspēlējas.

Vienīgās iebildes radās ainā, kurā Vlads kopā ar Gunas Zariņas atveidot māti "purina" skapi, lai pirms dzīvokļa kapitālā remonta sašķirotu ārā metamās mantas. Intars Rešetins šajā ainā visu laiku "sēž" uz vienas emocionālas intonācijas, kas piepildīta ar dusmām un tādu kā pārākuma izjūtu. Aina savā būtībā ir ārkārtīgi dramatiska, tomēr šķiet pārāk gara, jo jau pie trešās lietas saprotam, ka mātei tiek darīts gauži, burtiski izplēšot no viņas rokām kārtējo svarīgo lietu, bet spēle sāk virzīties publikas smīdināšanas virzienā.

Bet varbūt tieši šāda ainas intonācija un uzbūve tikai vēl vairāk pasvītro pagātnes un tagadnes neiespējamo izlīgumu un parāda cilvēka ciešo saikni ar savām personīgajām atmiņām? Tāpat kā ir grūti mātei iestāstīt, ka visas šīs lietas ir nesvarīgi štrunti, neiespējami ir krievu tautības cilvēkam pateikt: aizmirsti, ka esi krievs, jo tagad tu dzīvo Latvijā un viss, kas bijis pirms tam, tev ir jāaizmirst.

Katrs no savas pieredzes atminēsies vismaz vienu stāstu par to,  cik grūti ir izmest no savas dzīves, un vēl grūtāk - izraut no savas sirds pagātnes lietas un notikumus.Tas nereti uzspridzina vecāku un bērnu attiecības, ko precīzi var ieraudzīt arī Vlada un viņa mātes attiecībās. Gunas Zariņas Naģežda (cerības!?) mīl savu dēlu, kaut arī viņš šķietami "pārlatviskojies" un nodarbojas ar "drusku nesaprotamu mākslu". Viņa patiesībā lepojas gan ar dēlu, gan ar viņa teātri. Un arī dēls ļoti, ļoti mīl savu māti. Tikai pret pašiem tuvākajiem un mīļākajiem taču mēs atļaujamies būt pa īstam skarbi, neiecietīgi vai pat rupji, kāds ir arī Intara Rešetina Vlads pret Gunas Zariņas teju nesatricināmo Naģeždas pašapziņu.

Izrāde sākas ar ainu, kurā Intara Rešetina Vlads mēģina tikt mātes dzīvoklī, bet māte viņu nevar ielaist, jo nedzird, sēdēdama pie televizora ar austiņām. Un mums līdzās tādu cilvēku, kas ne grib, ne var kaut ko dzirdēt, ir vairāk nekā varam iztēloties. Jo arī mēs nedzirdam, taču iestudējuma režisors ļoti cer, ka varbūt tomēr ir iespējams vienam otru sadzirdēt. Vismaz mēs taču Vladu esam sadzirdējuši.