'Alu cilvēka' idejas ir aktuālas vienmēr! Saruna ar Aināru Ančevski

Īsi pirms izrādes Ainārs Ančevskis stāsta, kā tas īsti ir, tik ilgu laiku spēlēt alu cilvēku.

'Alu cilvēkā' uzstājies jau 10 gadus. Kā pašam šķiet, tas ir daudz?

It kā 10 gadi ir ļoti daudz, bet sajūtu līmenī nešķiet, ka tas būtu tik ilgi. Kad nosvinējām tūkstošo izrādi, negribējās ticēt, ka jau tik daudz reizes ir sanācis nospēlēt "Alu cilvēku". Liekas, ka sākām salīdzinoši nesen.

Un kā ir ar izaicinājumu vienu un to pašu lomu spēlēt tik ilgi?

Forši! Šis ir tas stāsts, kurā man ļoti patīk skatīties sanākušo cilvēku reakciju, un es zinu, ka ir daudzi cilvēki, kas uz to nāk vairākas reizes. Ir jauki, ka katru reizi cilvēki reaģē citādi. Līdz ar to ir jāskatās, kas notiek zālē, jādomā, ko tālāk darīt, lai vai nu panāktu, ka cilvēki reaģē, vai arī palielinātu viņu reakcijas. Smadzenes izrādes laikā strādā nepārtraukti, garlaicīgi nav.

Vai cilvēku reakcijas pirms desmit gadiem un tagad ir ļoti atšķirīgas?

Nē, Rīgā nav. Kad mēs kādreiz devāmies ar izrādi ārpus Rīgas, cilvēki bija kautrīgāki, jo tur, sākot runāt par kutelīgākām tēmām, kas ir nedaudz intīmākas, reti kurš ir gatavs atbildēt. Turpat blakus ir pastnieks, domes priekšsēdētāja, un tad jau loģiski, ka cilvēki kļūst kautrīgāki.

Ar ko pašam gribētos skaidrot izrādes lielo popularitāti?

Ar fenomenālo līdzību ar dzīvi. Kad man pirmo reizi piedāvāja šo gabalu, es to izlasīju, un domāju, ka nevienam tas neinteresēs. Tad, sākot vērot cilvēkus sev apkārt, attapos, ka jā, tā taču ir ļoti aktuāla tēma! Īpaši cilvēkiem, kas vismaz pāris gadus kopā dzīvo. Daļēji tur ir lietas arī jauniem pārīšiem, bet pamatā - tiem, kas jau iepazinuši kopdzīvi. Izrādē atklājas ļoti dažādas situācijas. Viens no maniem vecākajiem teātra kolēģiem arī reiz atnāca uz izrādi, un vairākas reizes tās laikā dzirdēju viņa skanīgos smieklus. Pēc tam viņš man saka - ka esot nodzīvojis laulībā 40 gadu un ļoti daudzas no situācijām piedzīvojis arī savā dzīvē.

Vai varētu teikt, ka šādi pārīši arī ir tipiski izrādes skatītāji?

Nē, domāju, ka varētu teikt, ka Jānim ir savs skatītājs, bet man - savs. Pieļauju domu, ka par šo izrādi klīst dažādas leģendas. Piemēram, man viena draudzene, kas pirms pāris gadiem noskatījās "Alu cilvēku", saka, ka vairs neatceras, kāpēc vīrietim vajadzēja ļaut skatīties televizoru, bet viņa to darot, un tiešām, mājās esot mierīgāk.

Kā varētu salīdzināt tik garas izrādes spēlēšanu vienatnē un pārī ar Jāni?

Principā, mēs visu laiku spēlējam katrs atsevišķi. Bija jubilejas izrāde, ko kopā nospēlējām, un arī šosezon uztaisīsim eksperimentu, kur kopā spēlēsim. Sajūta vienmēr ir ļoti laba, man kā aktierim tā ir lieliska pieredze.

Kad sākām "Alu cilvēku", man priekšā bija lapiņas ar tekstiem, tēmām, kas pēc kā nāk. Bija vairāki ģenerālmēģinājumi ar draugiem, studentiem, un likās, ka viss baigi labi iet, nekas neaizķērās. Tad izdomāju, ka uz pirmizrādi varētu neņemt špikeri līdzi. Bet tur iestājās lielais knakšķis, un pēkšņi pazaudēju tekstu. Toreiz bija atnākuši arī daži kolēģi no teātra, un Mārtiņš Egliens teica, ka sākotnēji esot domājis, ka ieturu teicamu pauzi, līdz sapratis, ka es taču aizmirsu tekstu! Ja teātrī mums ir suflieri, te jau nekā tāda nav. Man likās, ka tā pauze bija šausmīga, bet Egliens teica, ka no malas viss esot izskatījies patiešām labi. Lai vai kā tur nebūtu bijis, vienmēr ir jautri!

Ar ko tev pašam asociējas vārdu salikums "Alu cilvēks"?

Laikam ar šo izrādi. Jā, tikai un vienīgi ar šo izrādi. Starp citu, uz pirmizrādi bija atnācis, šķiet, Vitālijs Gavrilovs, un gatavojās teikt uzrunu. Izrādās, viņš nebija pareizi sapratis, domāja, ka izrādi sauc nevis "Alu cilvēks", bet gan "Alus cilvēks", un tad nu viņam kā "Aldara" priekšniekam būtu loģiski tur teikt runu. (Smejas.)

Vai šo gadu laikā arī no personīgās dzīves ir radies kas tāds, ko gribētos pielikt izrādei?

Nu tur ir nepārtraukti, ko pušķot! Es esmu šo to pielicis no sevis, Jānis - no sevis, un tad nu būtībā mums ir divas pilnīgi dažādas izrādes. Man patīk, ka ir izteikti sieviešu joki, un izteikti veču joki. Kad pasaku veču joku, momentāli visi veči smejas, savukārt dāmas ir ne viegli aizskartas, bet nu tādas, īpaši nereaģē. Savukārt, kad ir tas dāmu joks, viņas uzreiz smejas, un var redzēt, ka džekam vajadzīgs zināms brīdis, lai uztvertu ideju. Pilnīgi uzskatāmi redzama sieviešu un vīriešu domāšana.

Kā pašam liekas, kas ir galvenās kļūdas, ko vīrieši atkārto dzīvē no izrādē redzamajām?

Tās nav kļūdas, tā drīzāk ir situācijas nezināšana. Vienkārši vīrietis ir tāds, kāds viņš ir, un ir svarīgi to pieņemt, nevis visu laiku izmisīgi censties to mainīt. Izrādes laikā ir ļoti loģiski pamatots, kāpēc vecis ir tāds, kāds viņš ir, un, kāpēc sieviete ir tāda, kāda viņa ir. Tā bija alu cilvēka laikā, un tā ir arī mūsdienas. Ir lietas, kurās būs vienāds viedoklis, bet ir lietas, kurās tas atšķirsies. To nevajag mainīt, tad būs miers un nebūs kašķi.

Kādu mūsdienīgu provokāciju gribētos iekļaut izrādē, ja varētu?

Man šķiet, ka šī tēma pati par sevi ir gana mūsdienīga, skaļa un provokatīva. Nē, provokatīva tā nav, drīzāk - sirsnīgi patiesa. Tāpēc, lūdzu, nekādas novitātes nevajag!

Tad man novēlēt vēl pēc 10 gadiem spēlēt to pašu izrādi?

Nu es tā ceru. Mēs uz to ejam! Ir izaugusi vesela paaudze, kas to nav redzējusi, un bija doma, ka mēs atkal izrausimies no Rīgas un brauksim Latvijas tūrē. Turēsim īkšķus, kaut nu tā būtu!