Izrādes apskats: Brodskis/Barišņikovs - Mirstīgums/Nemirstība  (14)

Vērtējums:

Jaunā Rīgas teātra skatuvi aizņem senlaicīga, stiklota veranda (smalks scenogrāfes Kristīnes Jurjānes darbs), kurā no nezināmas telpas un laika ienāk izrādes vienīgais aktieris - Mihails Barišņikovs. Šī epizode uzreiz rada asociāciju ar stikla būri, kurā ievietota pasaules līmeņa zvaigzne, kuru mums būs tā laime uz īsu brīdi redzēt tuvumā.

Aktieris arī ierodas ar čemodānu, tādējādi jau pašā izrādes sākumā iezīmējot to, ka, iespējams, Alvis Hermanis ir paplašinājis teātra skatuves realitāti un apzināti apspēlējis ap iestudējumu sacelto ažiotāžu. Galu galā visiem ir zināms, ka Barišņikovs ir ieradies Rīgā uz noteiktu laika posmu, un viņš ir viesis teātrī, kur skatītāji ir pieraduši redzēt sev labi pazīstamas un iemīļotas sejas.

Josifa Brodska dzeja sāk plūst ļoti dabiski un pieklusināti, manī radot tīri personisku sasaisti, jo šis ir viens no tiem dzejniekiem, kuru nespēju lasīt klusībā un pie sevis - viņa valoda vijas tik ritmiski, ka rodas dabiska vajadzība to klusi skandēt. Bet, izrādei attīstoties, dzeja aizņem arvien plašāku telpu. Šoreiz tīri tehniski nepieciešamie titri iegūst jēdzienisku veidolu, pa rindiņai slīdot pāri verandas jumtam, uzrodoties no nekurienes un tupat arī pazūdot. Dzeja skan audio ierakstā, pieskandinot skatuvi, Barišņikova varoņa kustību partitūras pavadījumā, to var dzirdēt no lenšu atskaņotāja. Turklāt ar laiku kļūst skaidrs, ka visu telpu veido Brodska dzeja - tajā minētie priekšmeti, tēli, gaismas un ēnas.

Ir jocīgi izmantot vārdu savienojumu "Barišņikova varonis", jo tas ir cilvēks bez vārda, kuru atveido cilvēks ar ļoti slavenu vārdu. Un tieši šajā aspektā visasāk iezīmējas pat izrādes nosaukuma precizitāte: "Brodskis/Barišņikovs" - slīpsvītra šoreiz nav izmantota tādēļ, ka šobrīd skaitās "stilīga". Uz skatuves esošais varonis ir gan Barišņikovs, gan Brodskis, gan dzeja, gan kustība, gan Cilvēks kā jēdziens. Un tas, cik plūstoši un precīzi šīs pārejas noris skatītāja acu priekšā un prātā, manuprāt, ir spilgts Alvja Hermaņa profesionalitātes pierādījums.

Izrādes noskaņa ir kā netverama, skumja atmiņa - vecā veranda, no tāluma skanošā mūzika, gaismu spēles un pats Mihaila Barišņikova jau novecojušais ķermenis, kurš caur plastiskajām kustībām atgādina, ka ir bijis un joprojām ir dejotāja ķermenis. Un caur šo aspektu šķiet, ka tiek pavērts mazs, ļoti personisks logs uz šo it kā nesasniedzamo cilvēku - uz skatuves viņš šīs atmiņas izdzīvo un pārdzīvo. Turklāt šīs ir paša Barišņikova atmiņas par tuvu draugu - Josifu Brodski, tāpēc nepamet sajūta, ka uz skatuves viņš patiesībā nemaz nav viens.

"Brodskis/Barišņikovs" pieprasa no skatītāja ļoti lielu intelektuālo piepūli, dzejas apjoms ir iespaidīgs un atelpas mirkļi ir ļoti īsi. Brīžiem nākas atslēgties no iedziļināšanās tekstā, lai ļautos meditatīvajai atmosfērai un mēģinātu saplūst ar pašu izrādi. Bet, tā kā Brodska vārdi tiek fiziski pārnesti caur vissmalkākajām kustību niansēm un darbībām, to klātesamība ir neizbēgama, pat ja sanāk kādas rindiņas palaist garām.

Izrāde liek aizdomāties par to, cik viss ir zūdošs un trausls. Cilvēka mirstīgums iepretim dzejas un mākslas šķietamajai nemirstībai. Dzīvais cilvēks uz skatuves un viņa mirušā drauga vārdi turpat blakus.

Iestudējumā radītā pārlaicīguma sajūta spēcīgi kontrastē ar laika neizbēgamo klātesamību. Galu galā izrādes sākumā Barišņikova varonis uzgriež modinātājpulksteni, ne tikai iezīmējot to, ka šai izrādei ir noteikts garums, bet arī to, ka katram cilvēkam ir savs laika limits.

Par šo izrādi rakstīt ir ļoti sarežģīti, jo īpaši uzreiz pēc tās noskatīšanās. Tā liek analizēt katru dzejas rindiņu un katru vissīkāko kustību, grimasi, priekšmetu. Lai arī es šo izrādi vairāk sajutu ar prātu, nevis emocijām, esmu pārliecināta, ka emocijas nāks vēlāk - iespējams, pēc pāris dienām, bet iespējams, tikai pēc gada.

Šis ir ļoti daudzslāņains un blīvs darbs, kuru rodas vēlme skatīties vēl un vēl, lai arī no ārpuses varbūt viss šķiet samērā vienkārši. Taču jāņem vērā kāds ļoti svarīgs aspekts - lielo skatuvi piepildīt ar vienu vienīgu cilvēku, nemaz nav vienkārši, pat ja šis cilvēks ir Mihails Barišņikovs. Un, manuprāt, ir muļķīgi uzskatīt, ka daudziem pietiks ar to, ka būs redzējuši leģendāro Barišņikovu - nē, skatīšanās uz zvaigzni apnīk jau pēc desmit minūtēm. Teātris nav zooloģiskais dārzs, un par skatītāja nedalītu uzmanību ir jācīnās, un šoreiz, manuprāt, cīņa ir godam uzvarēta.

Jau labu laiku pirms pirmizrādes nācās dzirdēt arī dažādus viedokļus par to, kas īsti būs tie cilvēki, kas nāks skatīties "Brodski/Barišņikovu"? Milzīgas rindas pēc biļetēm un "masu psihoze" mēdz radīt arī pretēju efektu - skepsi un vēlmi norobežoties no kaut kā, kas ir tik populārs. Ik pa brīdim uzvīdēja arī viedokļi, ka uz izrādi dosies "ne jau īstie Brodska pazinēji" vai teātra gardēži, bet gan tie, kuri grib redzēt to, kas ir populārs vai arī iet skatīties visu, ko taisa Hermanis.

Manuprāt, šāds viedoklis tikai pasvītro nepatīkamu iezīmi mākslas aprindās - vēlmi padarīt mākslu un kultūru par kaut ko tik elitāru, ka ierindas cilvēks to nespēs saprast. Šādā gadījumā nedrīkstētu arī izskanēt sūdzības par mākslas mīļotāju trūkumu, ja reiz tā ir domāta tikai kādiem īpaši izredzētiem cilvēkiem. Jā, ļoti iespējams, ka liela daļa izrādes skatītāju nebūs pirms tam lasījuši Josifu Brodski, bet tas nenozīmē, ka viņus šī dzeja neuzrunās vai neieinteresēs. Un, pat ja neieinteresēs - liks aizdomāties, jo māksla ir universāla valoda.

Alvis Hermanis no skatītājiem gaida daudz - iedziļināšanos, koncentrēšanos un līdzdomāšanu. Tieši šī aspektu dēļ "Brodskis/Barišņikovs" noteikti nav izrāde, kas "izbrauc" pateicoties slaveniem vārdiem ar domu, ka skatītāji nāks tāpat. Drīzāk varētu teikt tā - tie, kas nāks ar cerību izklaidēties un vienkārši paskatīties uz Mihailu Barišņikovu, kurš skaisti un teatrāli skandina Brodska dzeju, noteikti būs vīlušies.