Izrādes apskats: Karalis ir pārāk pliks

Vērtējums:

Režisora Mihaila Gruzdova izrādes pamatā ir Tomasa Manna romāns "Avantūrista Fēliksa Krula atzīšanās", kas veidots kā parodija par Gētes autobiogrāfiju. Diemžēl neesmu pazīstama ar oriģinālo romānu, lai varētu to salīdzināt ar Nacionālā teātra iestudējumu, bet vismaz uz skatuves parodijas elementi līdz galam nenostrādā, jo konsekventi tiek savīti kopā ar kādu ne īsti nolasāmu filozofisku un "nopietnu" pamatideju.

Zinot to, cik liels darbs tiek ieguldīts jebkuras izrādes veidošanā, neatkarīgi no panāktā rezultāta, ir grūti par kaut ko izteikties kategoriski un neuzskatu, ka kaut reizi ir korekti izmantot tādas frāzes kā "nekas nav izdarīts". Jo izdarīts vienmēr ir ļoti, ļoti daudz - arī "Avantūrista grēksūdzes" gadījumā ir strādājis liels aktieru ansamblis, ir veidota plaša kustību partitūra, arī dekorācijas (šoreiz šis ir atbilstošāks vārds, nekā "scenogrāfija") ir iespaidīgas, kostīmi (lielākoties) ir estētiski baudāmi, uz skatuves galu galā parādās pat gaisa vingrotāji... Bet kaut kas nav.

Aizdomas raisīja jau izrādes plakāts, kurā aktiera Ulda Siliņa seja ar datorgrafikas palīdzību ir ievietota kailas sievietes klēpja vietā. Protams, tas liek domāt, ka skatītājiem tiks piedāvāts drosmīga un, iespējams, skandaloza Tomasa Manna interpretācija. Arī, lasot izrādes programmiņu, tajā figurē tādu jēdzienu kā "mīlestības akts", "kaisle", "sekss", "ķermenis" apspēlēšana, radot iespaidu, ka šis būs filozofiskas ievirzes iestudējums. Uzmanību piesaista arī Ernas Daudzvārdes tēls - "Ķermenis/Liktenis", ap kuru, domājams, ir bijis veidots izrādes idejiskais un konceptuālais centrs.

Šī, teiksim tā, parādība uz skatuves parādās jau pašā sākumā un figurē vairākās epizodēs ļoti ekspresīvi kustoties gan kaila, gan atlasa biksītēs, bet man tā arī nekļuva skaidrs ne kāpēc kas tāds bija jāievieš, ne kā tas papildina jau tā pārblīvēto izrādi. Līdzīgas emocijas izraisīja arī viena no Ditas Lūriņas lomām - "Balta lapa" - kas sevī ietver ļoti tiešu simbolu, tādējādi nedodot skatītājam iespēju pašam aizdomāties, interpretēt, domāt. Un, lai viss būtu vēl skaidrāks, Ivara Pugas atveidotais Fēlikss Kruls briedumā ar spalvu ļoti ilustratīvi arī raksta uz viņas ķermeņa.

Manuprāt, tā ir viena no spēcīgākajām iestudējuma problēmām - režisors ir izdomājis savu interpretāciju par Tomasa Manna darbu, un ar ļoti tiešiem un ne pārāk oriģināliem simboliem to bliež skatītājiem. Un tev nav izvēles pašam kaut ko izvērtēt vai aizdomāties - viss tiek ar varu iebarots, desertā vēl iedodot krietnu devu didaktikas un moralizēšanas. Var jau būt, ka tas piedien, ja jau bieži nākas dzirdēt tādus tekstus kā: "Es uz teātri nenāku domāt, es gribu vienkārši atpūsties". Bet arī pret izklaidi ir tiesības būt prasīgam - jo tas ir laiks, kuru cilvēks var izmantot jebkādā veidā, kādā vien vēlas.

Tas, kas izrādē mani iepriecināja, bija redzēt ļoti daudzveidīgu aktieru (un arī ne-aktieru) ansambli, sastrādājoties uz lielās skatuves. Mihails Gruzdovs viennozīmīgi ir viens no tiem režisoriem, kurš spēj iedarbināt plašas masas un ar dažāda veida darbību piepildīt lielās skatuves plašumu un prasības. Prieks bija par režisora uzticēšanos, iedodot jaunās paaudzes aktierim Uldim Siliņam jaunā Fēliksa Krula lomu. Tas, kāda veida aktierspēle acīmredzot no viņa ir tikusi prasīta, gan ir cits jautājums. Tādā ziņā iestudējums ir atraktīvs, un var pat dzirdēt to, kā skatītāji seko līdzi aktieru tēlu maiņām un ar interesi piefiksē jaunos Nacionālā teātra kolektīva dalībniekus.

Arī Annas Heinrihsones kostīmi lielākoties ir skaisti. Ļoti daudz mežģīņu, krāšņas apakšveļas un burvīgu kurtizāņu ietērpu. Bet arī šeit manāma viena no "Avantūrista grēksūdzes" iezīmēm - formas neviendabība. Starp ļoti gaumīgiem tērpiem pavīd kas bezgaumīgs vai laikmetam neiederīgs - lai arī netiek izmantota vēsturiska precizitāte, tomēr demonstratīvi novilkts mūsdienu krūšturis ļoti krīt acīs, ja pirms tam Uldis Siliņš zibina skaisti nostrādātus pantalonus, un pārējām sievietēm ir senlaicīga veļa. Arī atsvešinātais spēles stils mijas ar reālpsiholoģiskiem paņēmieniem - tēli, kas pirms tam ir pretendējuši uz komisku tipāžu ampluā, piepeši met kažoku uz otru pusi un otrādi. Pat rekvizītu izmantojumā nav manāma viendabība - ja visās epizodēs skrupulozi tiek izmantoti īsti dzērieni un ēdieni (pat ja tie vispār nav vajadzīgi un netiek patērēti), vienā ainā piepeši šampanietis tiek dzerts no tukšām glāzēm.

Patīkami ir vērot dažādu paaudžu aktrises, kurām visām ir iespēja būt gan seksuālām, gan iekārojamām būtnēm - turklāt pat nešķiet, ka tas ir domāts kā "Fēlikss Kruls nešķiro", bet, ka sievietes ir skaistas vienmēr. Taču tas arī ir viss, kas viņām šai izrādē ir atvēlēts - es skaista, aiztiec sevi, līdzko tev tuvumā parādās vīrietis (kas laikam ir tāds vispārzināms simpātiju izrādīšanas veids, par kuru līdz šim nebiju informēta), un, lūdzu, nedari neko citu. Jā, šis ir stāsts par sava veida donžuānu, bet vai tad, piemēram, "Bīstamajos sakaros" vikonta de Valmona iekāres objekti ir tikai staigājošas krūtis? Un man kā sievietei jau pēc pusstundas paliek garlaicīgi vērot to, kā talantīgām aktrisēm ir jāapkalpo viena vīrieša tēls, savu atrašanos uz skatuves attaisnojot ar skaistām kājām un plikumiem.

Šis aspekts man lika aizdomāties arī iepriekšējā Mihaila Gruzdova iestudējumā Nacionālajā teātrī - "Jūtu tektonika". Var jau būt, ka mani ir izlutinājusi vide, kurā uzturos, kā arī pietiekami plašais mākslas piedāvājums no sievietes skatupunkta, bet nespēju identificēties ar to, kāds ir režisora priekšstats par to, kā domā un jūt daiļais dzimums. Šajā izrādē šķiet, ka sievietes ir pārgribējušās un perversas muļķes, un pat gudras, pastāvīgas dāmas (Lienes Sebres Zuzū) metas glāstīt savu kājstarpi, līdzko vīrietis pareizi paglaimo. Pat ja iestudējums ir veidots kā "avantūrista" atmiņu ainas un, iespējams, tieši šādi viņš savas lēdijas arī atceras, to vērot vienā brīdī paliek vienkārši mokoši.

Fēliksa Krula tēls ir sadalīts divās daļās, kas dažās epizodēs rada interesantus iekšējos dialogus starp Siliņa un Pugas atveidotajām monētas abām pusēm. Jāsaka, ka šis man bija ļoti patīkams pārsteigums - līdz šim Ivars Puga mani kā aktieris ir pārliecinājis ļoti retos gadījumos. Bet šoreiz viņš sevi parādīja kā ļoti talantīgs stāstnieks (iezīme, ko jau pamanīju vasaras beigās Elmāra Seņkova "Kara piezīmēs" Dirty Deal Teatro). Tā kā sēdēju ļoti tuvu skatuvei, man bija tā laime redzēt viņa varoni ļoti tuvu, un pieķēru sevi, ka bieži man ir daudz interesantāk skatīties uz to, kā Ivars Puga vēro savu atmiņu izspēlēšanu uz skatuves, nekā "galveno darbību", kas norit paralēli.

Turpretim Uldis Siliņš - viennozīmīgi talantīgs aktieris - centās ar grūto uzdevumu tikt galā godam, bet arī viņam dotais uzdevums acīmredzot ir bijis kaut kā apvienot atsvešinātu spēles stilu (skaldīt vārdus, skatoties skatītājos) ar reālpsiholoģiskiem pārdzīvojumiem, un ir sanācis kaut kas nesaprotams un pa vidu. Režisors ir radījis tādu tēlu, kurā spilgti tiek iezīmēts tikai viens slānis un man kā skatītājam nekļūst skaidrs, kas tad ir tas, kas visus tik ļoti apbur? Var jau būt, ka sieviete mīl ar ausīm, bet ar teksta noskaldīšanu īsti nepietiek, lai radītu tik eksplozīvu pretreakciju, kādu spēlē viņa partneres.

Palasot skatītāju atsauksmes tviterī, figurē arī rādi komentāri kā "mākslas darbs", "izcili" un "drosmīgi", tādējādi kārtējo reizi pierādot to, ka gaumes spēj diametrāli atšķirties. Mēģinot pilnīgi objektīvi paskatīties uz šo izrādi, atmetot jebkurus savus iespaidus, varu saprast, kāpēc daļai skatītāju tas varētu likties interesanti. Lai arī kailums, manuprāt, jau sen nav nekas drosmīgs (īpaši, ja tas tiek pašmērķīgi izmantots slāni virs slāņa), tas var šķist kā riskants gājiens, kas piedod iestudējumam asumu. "Avantūrista grēksūdzē" ir daudz dažādu triku un epizožu, kas atgādina cirka izrādi, tādējādi pretendējot arī uz aizraujošu izklaidi.

Atceros, kā man stāstīja, ka skatītāji, demonstratīvi aizcērtot durvis, esot gājuši prom no Kirila Serebreņņikova izrādes "Voiceks" (viena no manām šī teātra favorīt-izrādēm) uz šīs pašas skatuves, sakot, ka tas nav teātris. Bet kas tad ir teātris? Kurš to var nodefinēt? Kultūras akadēmijā mums arī neiemācīja vienu noteiktu definīciju, lai arī tas būtu atrisinājis diezgan daudz problēmu. Tieši šī iemesla dēļ arī savu vērtējumu "Avantūrista grēksūdzei" pacēlu uz augšu, jo nevaru paredzēt skatītāju gaumes atšķirības, kuras ir izteikti krasas. Manai gaumei īsti nederēja. Bet tam var ticēt, un var arī neticēt.