Kādi ir aizvadītā gada labākie uzvedumi? 'Spēlmaņu nakts 2015': Nominēto izrāžu apskats  (1)

Recenzijas speciāli portālam "Delfi" veidojusi teātra režisore un kritiķe Marta Elīna Martinsone.

Jāatzīst, ka šogad "Spēlmaņu naktij" nominēto izrāžu klāsts nekādus milzīgus pārsteigumus nav sagādājis, jo jau teātra sezonas laikā spilgti iezīmējās kritiķu favorīti un līdz ar to arī potenciālie nominanti.

Priecē fakts, ka ir novērtētas izrādes arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, Liepājas teātrī un Daugavpils teātrī, neaprobežojoties tikai ar lielāko Rīgas teātru piedāvājumu, kurš gan, jāatzīst, ir bijis ļoti dažāds un iespaidīgs.

Mani mazliet skumdina neatkarīgo teātru klātbūtnes trūkums, kā arī tas, ka šogad kategorijā "Gada aktrise" nav iespējams apbalvot visas nominantes.

Līdz 20. novembrim portālā "Delfi" iespējams piedalīties prognožu spēlē "Pārspēj Andreju Žagaru!" un iegūt vērtīgas balvas.

"Izrādes režisors ir Vlads Nastavševs, viņu pašu uz skatuves tēlos Intars Rešetins - no Dailes, nevis šejienes; Vlada mammu spēlēs Guna Zariņa, kas ir arī labos draugos ar viņu ģimeni. Ā, un tā epizode ar skapi un mantu ārā mešanu ir par tevi, mammu." Ātri, pusčukstus pirms izrādes noberu saviem vecākiem, kurus esmu atvedusi uz savu iepriekšējās sezonas mīļāko izrādi.

Galvenais iemesls, kāpēc šķita, ka mātei un tēvam ir jāredz "Cerību ezers", ir tas, ka šis tiešām ir stāsts par "mums". To var dzirdēt arī skatītāju sarunās starpbrīdī, pēc izrādes, kā arī sajust saprotošajos smieklos un piekrītošajos "Tieši tā arī ir!" čukstos tās laikā. Režisors ir tik skaudri un precīzi attēlojis ne tikai latviešu un krievu kopienu attiecības mūsdienu Latvijā, bet arī divu paaudžu un uzskatu sistēmu konfliktu. Vlada un viņa mammas strīdos atpazīstu savējos, pazīstama ir arī vientulības un neiederības sajūta, kopā ar ģimeni Jaunajā gadā skatoties gan latviešu, gan krievu televīzijas kanālus.

Manuprāt, "Cerību ezers" ir bijusi ļoti riskanta izvēle - tik personisks un atklāts stāsts prasa no režisora puses lielu uzdrošināšanos un arī pašironiju. Runājot par sevi, ir ļoti grūti nemelot un nenoklusēt nesimpātisko, bet šajā gadījumā risks ir atmaksājies un, pateicoties Gunas Zariņas un arī Intara Rešetina virtuozajai un neticami precīzajai aktierspēlei, skatītājiem ir tā privilēģija redzēt ko ļoti patiesu. Stāsts par neiederību, vientulību un to, ka par spīti tam, cik daudz teātris spēj dot, tas arī nežēlīgi atņem.

Aizvadītā sezona ir bijusi ļoti aizraujoša tieši mazās formas izrādēm, kur režisori ir izvēlējušies risināt ļoti smagas, sāpīgas un, iespējams, arī nepopulāras tēmas. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Valtera Sīļa lēmums runāt par nāvi jeb precīzāk - miršanu. Sadarbojoties ar galvenās lomas atveidotāju Daigu Kažociņu, uz kuras pleciem balstās izrāde "Prāts", ir radīta skaudra nāvējošas slimības hronika.

Šī ir viena no tām izrādēm, pēc kuras ir grūti palikt un aplaudēt - rodas vēlme ātri pazust no zāles, kādu laiku ne ar vienu nerunāt, un tad satikt kādu, kas tevi apskaus, liekot domāt, ka esi no visa redzētā pasargāts. Iespējams, tā ir Valtera Sīļa plašā pieredze sociālā un politiskā teātra veidošanā, kas ir radījusi vēlmi publiski runāt par šo Latvijas teātrī salīdzinoši maz aplūkoto tēmu. Turklāt darīt to patiesi, tieši un bez izskaistinājumiem vai patosa.

Daiga Kažociņa ļoti skaidri iezīmē savas varones - profesores Vivjenas Bēringas - vientulību, jo arī uz skatuves mēs lielākoties redzam viņu vienu. Pārējie aktieri saspēles epizodēs rada nelielus saskarsmes brīžus, bet patiesībā paliek garāmgājēju lomā - prožektora gaisma joprojām ir pievērsta Vivjenai Bēringai. Izrādē iezīmējas jautājums par to, vai dzīves veltīšana karjerai un prāta attīstīšanai kritiskās situācijās nešķiet kā nepareiza izvēle. Taču šīs pārdomas un bailes aizslauka skarbā apjausme, ka galu galā mēs visi nomirstam vieni. Pārfrāzējot Maksimu Gorkiju - "Cilvēks - tas skan vientuļi."

Laura Groza-Ķibere arī šoreiz ir izvēlējusies darbu, kas jau ir guvis plašu starptautisku rezonansi, kā arī Latvijā ir pazīstams plašākām masām, pateicoties slavenību ziņu portāliem, kas pirms pāris gadiem ziņoja par Daniela Redklifa šokējošo uzdrīkstēšanos izrādē "Equus". Neordinārais stāsts seko traumēta pusaudža Alana Strenga ārstēšanas procesam, vienlaikus risinot detektīvromāna cienīgu mīklu - kāda iemesla dēļ viņš ir izdūris acis sev tik mīļajiem zirgiem?

Stāstnieks šajā izrādē ir ārsts Mārtins Daiserts, kuru pārliecinoši atveido Lauris Subatnieks, ielaižot skatītāju gan savu atmiņu ainās, gan arī savā vientulības un nolemtības pilnajā iekšējā pasaulē. Dzīves un darba nogurdinātais ārsts, kurš savu kabinetu pamet ļoti negribīgi, spēcīgi kontrastē ar Daiņa Grūbes Alanu, kurš uz skatuves ir kā enerģijas pielādēts ierocis, kurš var izšaut jebkurā brīdī. Tieši šo tik atšķirīgo vīriešu pakāpeniskā atklāšanās palēnām atsedz arvien jaunus izrādes "Equus" līmeņus.

Skatuves iekārtojums un režisores darbs ar telpu rada spokaina nostāsta vai sen redzēta sapņa atmosfēru. Arī šajā izrādē - līdzīgi kā "Frankenšteinā" - režisore liek domāt par to, ko mēs saprotam ar jēdzieniem "normāls" un "labs". Vai normāli ir dzīvot pēc sabiedrības pieņemtajām normām, ar katru gadu arvien vairāk zaudējot spēju kaut ko just? Vai arī labāk ir kļūt par izstumto, kurā joprojām ir uguns, kas dzen uz priekšu? Un šie jautājumi, kuri rodas, iesper pa skatītāju rūpīgi būvētajām uzskatu un morāles sistēmām, izsitot tos ārpus savas komforta zonas. Jo, kā mēs zinām, viss, kas ir patiesi kā vērts, atrodas tieši tur.

Dailes teātra kamerzālē abi aktieri - Dainis Grūbe un Esmeralda Ermale - ir skatītājiem tik tuvu, ka katra sīkākā kustība nepaslīd garām. Arī scenogrāfijā izmantotā spoguļsiena piešķir vēl vienu rakursu jau tā zem lupas novietotajiem varoņiem. Režisors Dmitrijs Petrenko kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu ir izveidojis intīmu stāstu par diviem cilvēkiem, fantāziju, realitāti un noslēpumiem.

Ja izrādē "Equus" Daiņa Grūbes jauda un nokaitētais stāvoklis pilnīgi nohipnotizē skatītāju, tad izrādē "Visas viņas grāmatas" reizēm šķiet, ka viņš "pārspēlē". Taču, izrādei attīstoties, Mihaila skaļais puiciskums ne tikai nomierinās, viņam pieaugot, bet arī kļūst skaidrs, ka šis kontrasts ar noslēpumaino Hannu ir veidots apzināti, un abi varoņu saspēle darbojas kā paisums un bēgums. Esmeraldas Ermales aktierspēle ir trausla un pieklusināta, radot skatītājos interesi par viņas varones noslēpumainību, kā arī vēlāk izraisot neviltotu līdzjūtību.

Dmitrijs Petrenko ir radījis emocionāli smalku un izstrādātu izrādi par varas spēlēm attiecībās starp diviem cilvēkiem. Lai arī izrāde runā par holokausta un kara noziedznieku tēmu, šajā stāstā visam pamatā ir cilvēcība. Cilvēka bailes no nosodījuma, kauna sajūta kā graujošs spēks un mūžīgā cīņa par savu pašlepnumu, kura saglabāšanas vēlme reizēm sasniedz jau absurdus un traģiskus apmērus.

Mārtiņa Eihes izrāde "Ugunsgrēki" gan nepretendē uz gada izrādes balvu, taču par spēcīgiem un pārliecinošiem sniegumiem ir nominēti vairāki tās aktieri - Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Segliņa un Gints Andžāns. Šo izrādi nav viegli skatīties ne tikai nežēlīgā stāsta dēļ, bet arī tāpēc, ka tā ir tekstuāli ļoti pārblīvēta. Taču dramaturga Važdi Muavada radītais stāsts ir tik aizraujoši sapiņķerēts, ka skatītājs pat nemanot ir ievilināts ģimenes noslēpumu tīmeklī, mēģinot saprast, kas ir patiess un kas nē.

Izrāde ir veidota atsvešinātā formā, aktieriem pārsteidzoši ātri pārlecot no lomas lomā, no viena vecuma citā, turklāt neslēpjot faktu, kas viss, ko mēs redzam, ir spēle, teātris. Spaiņos atrodas milti un mākslīgās asinis, ar kuru palīdzību aktieri iezīmē vecumu vai nāvi, skaņu efekti tiek radīti uz skatuves esošajos mikrofonos, kā arī spēles telpa tiek pārveidota skatītāju acu priekšā. Šādā veidā režisors ir veiksmīgi ticis galā ar apjomīgo varoņu skaitu, pastāvīgi mainīgajām lokācijām un lēkājošo laika līniju, lai turētos pie galvenā - izrādes vēstījuma.

Savā ziņā "Ugunsgrēki" man sasaucas ar nesen kinoteātros demonstrēto Vima Vendersa un Huliano Ribeiro Salgādo filmu "Zemes sāls" par fotogrāfu Sebastiāu Salgādo. Arī tajā tiek risināts jautājums par to, vai cilvēce savas nežēlības dēļ vispār ir pelnījusi kaut kādu glābšanu. Vai ir kas tāds, kas spēj atspēkot, piemēram, karos pieredzētās zvērības? Un līdzīgi kā Vims Venderss, arī Mārtiņš Eihe atrod ceļu atpakaļ pie piedošanas un ticības cilvēkam.