Liepājas teātra izrāde "Ziloņcilvēks" - 4
Foto: Mārtiņš Vilkārsis
Uz patiesiem notikumiem balstīto stāstu par neārstējami kroplīgā cilvēka pakāpenisku iekļaušanos tradicionālās sabiedrības koordinātās aizspriedumainajā viktoriānisma laika Anglijā var risināt naturālisma estētikā, līdzīgi kā to izdarīja Deivids Linčs savā 1980. gada filmā, skatītājam liekot līdzpārdzīvot nelaimīgā radījuma mokošo eksistenci. Taču nav arī šķēršļu notikumus ar Džonu Meriku, kas neizskaidrojamās kaulu deformācijas dēļ ieguvis Ziloņcilvēka palamu, teatralizēt, tādējādi skatītāju atsvešinot no tēloto notikumu psiholoģiskā fona un cirka estētikas greizajos spoguļos liekot notiekošo uzlūkot distancēti.

Vērtējums:4

Acīmredzot otro variantu Bernarda Pomeransa ekspresionistiskās lugas "Ziloņcilvēks" iestudējumā Liepājas teātra Lielajā zālē centusies īstenot režisore Laura Groza-Ķibere, skatuves valodā turpinot pētīt atšķirīgā pašapliecināšanās ceļus.

Egons DombrovskisLiepājas teātrisIzrādes apskatsLaura Groza-ĶibereAktieris Edgars Ozoliņš

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit