Komiķis Džimijs Karrs: 'Par jokiem nav jāatvainojas'

Džimijs Karrs uzskata, ka komēdija ir veselīga mākslas forma. "Protams, ja kāds uzskata mani par smieklīgu – tad viņam/viņai ir taisnība. Un, ja kāds uzskata, ka neesmu smieklīgs – tad viņam/viņai atkal ir taisnība."

Valda uzskats, ka Baltijas valstu ļaudis ir ļoti rezervēti. Jūs esat agrāk bijis Baltijas valstīs – kā jūs domājat?

Nē, jūs nepavisam neesat rezervēti. Publika pārtrauc manus jokus ar starpsaucieniem un atsaucas uz tiem. Smiekli ir sabiedriska darbība, un, ja pusi zāles piepilda cilvēki ar vienādu humora izjūtu, tad varat būt droši, ka brīnums notiks. Mani arī pārsteidz jūsu angļu valodas zināšanas – jūs ātri uztverat mūsu idiomas un metaforas. Mans šovs ir lielisks veids, kā pārbaudīt jūsu angļu valodu un to, vai jūs saprotat mani – tādā gadījumā jūsu valoda ir diezgan labā līmenī.

Esmu pārliecināta, ka cilvēki Apvienotajā Karalistē reaģē uz zināmiem jokiem citādāk nekā mēs šeit. Vai jūs pielāgojat jokus ārzemju publikai?

Es iepriekš iepazīstos ar vietu, kuru gatavojos apmeklēt. Es cenšos nokļūt tur vismaz dienu iepriekš, lai iepazītos ar vietējo kultūru un cilvēkiem.

Piemēram, es iemācīšos nepieciešamos latviešu valodas vārdus, lai "piebrauktu" meitenēm un tamlīdzīgi. Man ir savs jautājumu kopums, kuri jāizskata kopā ar vietējiem cilvēkiem, pirms kāpju uz skatuves.

"Telegraph" rakstīja, ka šovā "Funny Business" jūs izskatoties kā bagātnieks, kurš uzjautrinās par poļiem, lezbietēm un izvarošanas upuriem. Cik ilgam laikam jāpaiet, lai nokļūtu tādā pašpaļāvības līmenī kā jums?

Kā komiķis esmu uzstājies 15 gadus. Ar katru gadu man veicas arvien labāk un labāk, taču es vienmēr esmu bijis un izskatījies visai pašpārliecināts. Taču iekšēji sajūta ir cita. Jo joku stāstīšana nav tas vieglākais darbs. Cilvēki parasti jokojas, kad izmisīgi vēlas kādam iepatikties. Pirmajā acu uzmetienā es varbūt izskatos elegants un visvarens, taču mana iekšējā vajadzība ir būt mīlētam.

Jūsu joki ir galvenokārt sabiedriski kritiski. Būdams starptautiski pazīstams komiķis, vai redzat sevi kā cilvēku, kurš ar savu mākslu padara pasauli labāku?

Nē, noteikti nē. Komēdija ir tikai spogulis, kas ataino dzīves tumšākās puses, taču tā nemainīs mūsu sabiedrību. Nedomāju, ka kādam jokam to jebkad izdevies panākt. Varbūt reiz vēsturē, kad Ķīnas imperators, pēc tam, kad bija novedis savu valsti bankrotā, uzbūvēdams Ķīnas mūri, nolēma, ka ar to nav diezgan un nolēma mūri arī nokrāsot. Viņu apturēja tikai skarbi un nepārtraukti joki par to, cik neglīts tas izskatītos.

Taču, vai pasaules padarīšana par labāku vietu varētu būt estrādes komēdijas mērķis?

Tikai ne man. Es domāju, tad tā kļūtu par sprediķošanu. Cilvēki ir gudri, un viņi saprastu, ka līdz ar izklaidi tiek piedāvāts vēl kaut kas. Nākot skatīties šovu, morāles kompass jāatstāj mājās. Lai gan es ļoti cienu politkorektumu dzīvē, nedomāju, ka komēdijas šovā tas nepieciešams.

Ar saviem jokiem jūs kaitināt daudz cilvēku. Kā jūs izlemjat, kurš temats ir tā vērts, lai sarūgtinātu cilvēkus, un kurš nav?

Jebkurš joks par jebkuru tēmu var kādu sarūgtināt. Es domāju, ka ir ļoti aizbildnieciski ignorēt kādu cilvēku grupu un nepasmieties par viņiem, jo tas skaidri parāda – jūs uzskatāt, ka viņi jokus nesaprot. Vairums cilvēku saprot jokus. Taču tas atkarīgs no jūsu mērķa. Ja vēlaties likt cilvēkiem smieties, tad viss ir atļauts, bet, ja vēlaties būt zemisks, tad tas ir cits stāsts.

Esmu vienmēr uzskatījis, ka, ja mīlat savu darbu, tad jums nekad tas nav jāpārtaisa. Komēdiju mīl cilvēki visā pasaulē, un, ja kāds domā, ka esmu smieklīgs, es piekrītu. Ja kāds uzskata, ka neesmu smieklīgs, arī tad viņam/viņai visādā ziņā ir taisnība. Kāds humors jums patīk, ir tikai jūsu ziņā. Es nedomāju, ka jums būtu jebkad jāatvainojas par kādu no saviem jokiem. Ja esat viegli aizvainojams, tad, Dieva dēļ, kāpēc nākat skatīties mani? Mani pārsteidz cilvēki, kuri nāk noskatīties manu šovu un pēc tam apvainojas par kādu joku. Tas ir smieklīgi! Man patīk domāt, ka es dodu iespēju ikvienam, un es uzjautrinos par ikvienu, neatkarīgi no viņa sociālās stāvokļa. Tāpēc ir muļķīgi apvainoties par nieka joku.

Vai ir grūti reālajā dzīvē atslēgt savu cinisko skatuves tēlu?

Viegli tas nav. Dažreiz, kad esmu uzstājies ar septiņiem šoviem nedēļā, es attopos, pērkot pienu un vienlaikus ironiski komentējot kasiera izteikumus.

Daudzi komiķi balsta visu šovu uz vienas iedvesmojošas domas. Kā jūs veidojat šova materiālu?

Dažādi. Es veidoju šovu, līdzīgi kā konstruējot kaut ko no "Lego" klucīšiem. Lieli daudzumi mazu gabaliņu veido vienu galīgo kopību. Vienā veidā man ir vieglāk – es varu pierakstīt kaut vai katru izsaucienu un negaidīt mūzas ierašanos. Arī tad, ja man ir kāda liela ideja, es to sagraušu, pirms sākšu ar to strādāt.

Par jums saka, ka jūs esot visražīgākais un visstrādīgākais komiķis. Kas ir tas smagais darbs, kas komiķim jāpadara?

Nu, ja es būtu talantīgāks, man nebūtu tik daudz jāstrādā. Taču, salīdzinot ar citiem darbiem, es diez vai vispār strādāju. Es varētu strādāt divas stundas dienā. Kā jau teicu – atrodi darbu, kas tev patīk, un nekad nevajadzēs to darīt vēlreiz. Dažreiz man iznāk daudz ceļot, un tad gan es strādāju pārāk daudz. Tomēr ir jauki braukāt apkārt un atklāt jaunas vietas.