Izrādes apskats: Latviešu 'kapeņu stāstiņi' Jaunajā Rīgas teātrī  (28)

Vērtējums:

Pirms tam Lāča un Joņeva sadarbības rezultātā "Dirty Deal Teatro" tapusi melnā komēdija "Bārdas", savukārt pavisam nesen režisors kopā ar publicisti Aneti Konsti un literātu Edmundu Frīdvaldu turpat iestudējis izrādi "Gruzona ehinokaktuss" ar ironisku žanrisko nosaukumu "romantiska psihodrāma".

Mārča Lāča uzmanības centrā kā iepriekšējās izrādēs, tā arī jaunākajā ir modernā cilvēka apziņas "kakti" ar tajos mītošajiem aizspriedumiem, dīvainajiem priekšstatiem un slēptajām fobijām, ko režisors "izgaismo" ar ironijas, melnā humora un groteskas palīdzību, vienlaikus gan smīdinot skatītāju, gan liekot tam parevidēt pašam savu priekšstatu bagāžu – izrādē "Bārdas" tiek smiets par jēdziena "vīrišķība" likteni mūsdienās, "Gruzona ehinokaktuss" ironizē par kategoriju "normāls" un "nenormāls" nosacītību, savukārt "Rīga. Urbānie mīti" pievēršas sabiedrībā joprojām dzīvajai nepieciešamībai pēc mistiskā un paranormālā, kas padarītu gaužām pragmatisko dzīvi kaut drusciņ interesantāku.

Par izrādes caurviju motīvu kalpo spiritisma seanss. Gaismai nodziestot, uz Jaunā Rīgas teātra mazās zāles spēles laukuma atrodas tikai ar vientuļu gaismas staru apgaismots un melnu galdautu apklāts galds. Aktieri Liena Šmukste, Edgars Samītis, Ivars Krasts un Reinis Boters piesardzīgi uznāk pa vienam un klusēdami apsēžas ap galdu. Lienas Šmukstes varone izvelk balta krīta gabalu, caur kuru ar viņiem sarunāsies izsauktie pārdabiskie spēki. Tad visi sadodas rokās virs tā un seanss sākas. Skatoties gan līdz galam nekļūst skaidrs, ar ko tiek mēģināts sazināties, bet, kā LTV sižetā skaidro režisors, šajā brīdī darbībā iesaistās Rīgas gars, tādējādi ir noprotams, ka seansa rezultātā tas "iemiesojas" aktieros, caur kuriem kā medijiem vēsta Rīgas leģendas.

Leģendas kopā ir deviņas – sākot gan no, iespējams, tikai Rīgas iedzimtajiem zināmiem un bērnībā dzirdētiem spoku stāstiem (piemēram, par Iļģuciema velnu vai Vecmīlgrāvja ūdeni, kurā izšķīdis un iemiesojies mironis) līdz pat kurioziem un jau par folkloru kļuvušiem atstāstiem no studentu dzīves. Pa vidu vēl tiek ironizēts par šausmu scenārijiem, ar kuriem viens otru biedē "pieaugušie" (piemēram, par iespēju saslimt ar HIV, sabiedriskajā transportā apsēžoties uz saindētas adatas).

Pie veiksmīgākajām epizodēm jāpieskaita tās, kurās jāsastopas ar paranormālām parādībām, jo radošajai komandai tas pavēris lielisku iespēju ar dažādiem tehniskiem un aktierspēles līdzekļiem radīt iespaidu par pārdabiskā klātbūtni uz skatuves – piemēram, stāstā par Kuģniecības un vēstures muzeja ekspozīcijā novietotu, zaglim nocirstu un vēlāk apburtu roku, kas, naktī atdzīvojusies, savam saimniekam pienes jebko, ko tas prasa. Šajā gadījumā "atdzīvojušās" ir aktieru rokas – tās veikli ložņā pa galdu, pienesot Ivara Krasta tēlotajam saimniekam dažādus labumus, sākot ar cigaretēm līdz kaklarotai, kas norauta no Lienas Šmukstes kakla. Rokām pat ir iestudēta "deja", kas beidzas, tām kopīgi nožņaudzot savu "radītāju" (protams, pamanāma ir atsauce uz leģendārās Adamsu ģimenes "locekli" – roku). Savukārt, stāstā par apsēsto Vecmīlgrāvja ūdeni, kurā iemiesojies veca izvirtuļa gars naktī moka paģirās slāpstošu meiteni, Ivara Krasta tēlotā spoka aizkapa balss un groteski līkņājošais stāvs patiešām uz mirkli aizved Deivida Linča filmu cienīgā murgu realitātē.

Asprātīgie teātra triki, dinamiskā darbība, kas ne uz brīdi neļauj zaudēt uzmanību, aktieru precīzi pārvaldītā groteskas tehnika, kurā savijas atsvešinājums, ekspresīvi izteiksmes līdzekļi un spēja zibenīgi ieiet un iziet no lomas, rada izrādes lielāko vērtību – dzīvu iespaidu par pārdabiskām norisēm, ko teātrī nav nemaz tik viegli panākt. Liels nopelns tajā ir arī kustību partitūrai (konsultante Kristīne Albuže), jo nemitīgā fiziskā darbība veido aizraujošu, verbālajam stāstījumam paralēlu pasauli – vērot uz skatuves notiekošo ne mirkli nav garlaicīgi, jo pārsteigumi un negaidīti vizuālie risinājumi seko cits citam, piemēram, Reinim Boteram iekāpjot drīzu nāvi vēstošajās sarkanajās kurpītēs, aktiera kājas, šķiet, sāk pēkšņi dzīvot savu, ķermeņa nekontrolētu, dzīvi.

Lai nerastos pārpratumi – izrāde nav ne biedējoša, ne nopietna, jo, kā vienmēr Mārča Lāča izrādēs, ironija un humors ir pirmajā vietā, un zālē gandrīz nemitīgi skan smiekli. Tam par iemeslu ir gan aktieru neviltoti azartiskās un komiskās spēles ar dažādiem tēliem un hiperbolizētiem tēlošanas paņēmieniem, gan dažu stāstu patiesi absurdais saturs. Dinamiskais skatuviskais karuselis gan nedaudz zaudē apgriezienus uz beigām, konkrēti: stāstos par līgavu-līķi un studenta dzēruma delīriju, jo rādīšanu un stāstīšanu tajos nomaina tikai rādīšana. Lai arī komisms saglabājas (mazāk gan epizodē par studentu, kura vispār krīt laukā no kopējās izrādes noskaņas), pārsteigumu un asprātīgu skatuves paņēmienu kļūst krietni mazāk, tāpēc pamazām gaist arī izrādes panāktais klātbūtnes efekts, ko lielā mērā veido tieši skatītāju iztēles rosināšana.

Kaut arī lielākā daļa no izrādes radošā kolektīva, tostarp arī Jānis Joņevs un Mārcis Lācis, nav dzimuši rīdzinieki, šķiet, ka izrādei vislabāk varēs pieslēgties tieši Rīgas iedzimtie, kuriem pilsētas mīti un folklora ir daļa no bērnības un tādēļ atkalredzēšanās brīdis ar tiem ir īpašs. Taču domāju, ka vismaz kādā plānā sasaukšanās ar personisko pieredzi notiks katrā skatītājā, jo kurš gan no mums nav ja ne pie sveces un spoguļa izsaucis Pīķa Dāmu, tad vismaz teltī pie kabatas lukturīša gaismas drebot klausījies spoku stāstus.