'Dejas dievs, astotais pasaules brīnums'. Kas bija baleta leģenda Ņižinskis?

Jau ziņots, ka pēc Ņižinska dienasgrāmatas motīviem tapušo monoizrādi "Vēstule cilvēkam", kuru īpaši izcilajam baletdejotājam Mihailam Barišņikovam veidojis avangarda klasiķis Roberts Vilsons, būs iespējams noskatīties Latvijas Nacionālajā operā no 3. līdz 7.augustam.

"Talantīgs, ļoti apgarots mākslinieks, ar skaistām ķermeņa līnijām, neparasti vieglu, gaisīgu lēcienu, kas ļāva uzreiz pēc Pēterburgas baleta skolas beigšanas ieņemt vadošā dejotāja pozīcijas klasiskā un modernā baleta repertuārā," tā slaveno Ņižinski raksturo horeogrāfe, dejas pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa.

"Ņižinskis savu īsto dzīvi izdzīvoja uz skatuves, viņa emocijām piesātinātā baleta tehnika bija tikai papildinājums. Viņš ir unikāls sava laikmeta cilvēks – dzimis un audzis cariskajā Krievijā, bet slavas virsotnes sasniedzis Eiropā, Krievu baleta trupā, kura būtībā bija spogulis dažādiem rietumu un austrumu puses kultūras strāvojumiem," stāsta Andrejs Žagars, kura fonds ir šo viesizrāžu rīkotājs.

Māte mazo Vāclavu iekārtoja Marijas teātra skolā, cerot, ka viņš kā baletdejotājs 36 gadu vecumā varēs saņemt imperatora pensiju. Ja Ņižinskis būtu nodejojis sešus gadus ilgāk, nebūtu sācies Pirmais pasaules karš un Krieviju nebūtu pārņēmušas jukas, viņš mātes kāroto pensiju patiešām būtu ieguvis.

Reiz skolas biedri pierunājuši Vāclavu parādīt, vai viņš spēj pārlēkt nošu paliktnim. Kamēr Ņižinskis novērsās, mazie nelieši pacēla paliktni augstāk, bet grīdu iesmērēja ar ziepēm. Vāclavs lēca, ar vēderu ietriecās paliktnī un zaudēja samaņu. No komas viņš atmodās tikai pēc piecām dienām, un ārsti to vērtēja kā brīnumu.

Vēl mācību laikā Ņižinski pamanīja dejotājs un horeogrāfs Mihails Fokins, kurš vēlējās radikāli mainīt baletu, uz skatuves piešķirot lielāku lomu vīriešiem. Līdz tam tie lielākoties bija "stutes" balerīnām, bet Fokins uzskatīja, ka tēlu raksturus un emocijas var atklāt tikai dejojot abiem. Ņižinskis bija ideāls – skolā uztrenētais ķermenis ļāva nodejot jebko, bet viņa talants ļāva piešķirt elpu jebkurai kustībai.

19 gadu vecumā Vāclava patrons Pāvels Ļvovs viņu iepazīstināja ar Sergeju Djagiļevu. Impresārijs dejotājam kļuva par pedagogu, aizbildni un mīļāko. Viņš baletdejotāju lutināja, nodrošināja ar lomām un lielisku publicitāti, taču pieskatīja kā nikns sargsuns. Ņižinskis glābās dejā, uz skatuves radot izcilus tēlus – Zelta vergu "Šeherezādē", cēlo dzejnieku "Silfīdās", princi Albertu "Žizelē", Petrušku un ēterisko Rozes garu.

Djagiļeva milzīgā godkāre un ģeniālā izpratne par teātri radīja Krievu sezonas (Les Saisons Russes) Parīzē, kas bija ne vien sensācija mākslā, bet arī noteica mākslas, mūzikas, baleta un modes tendences nākamajā desmitgadē. Starp citu, šobrīd mākslas muzejā "Rīgas birža" aplūkojama Djagiļeva trupas scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Leona Baksta darbu izstāde.

Impresārijs veidoja izrādes konkrētiem izpildītājiem, arī Ņižinskim – lai izceltu viņa fenomenālo meistarību un seksuālo magnētismu.

Vēlāk Djagiļevs veicināja dejotāja iesaistīšanos horeogrāfijā, tomēr Vāclavs paspēja uzvest vien dažus baletus – "Fauna diendusu", "Spēles" un skandalozu pirmizrādi piedzīvojušo "Svētpavasari". Horeogrāfijā Ņižinskis devās modernisma virzienā, kuru tā laika publika nespēja pieņemt, bet kritiķi vēl šodien saskata diezgan tiešu dejotāja emocionālās pasaules un fantāziju atspulgu. Interesanti, ka, dejojot faunu, viņš ar vasku pie ausīm pielipināja īstus ragus.

"Ņižinska horeogrāfiju raksturo vispārpieņemtās cilvēka ķermeņa kustības; nedaudz lauztas roku līnijas, soļi ar aizvērtām pēdām – kas ir pilnīgs pretstats klasiskajam baletam, jo tas balstās uz kustībām ar izvērstām pēdām. Tam laikam šī horeogrāfija bija ļoti neparasta un saņēma negatīvu kritikas vērtējumu," atzīst Bāliņa.

Taču viss mainījās pēc Ņižinska precībām ar ungāru aristokrāti Romolu de Puļsku. Jaunā sieva sāk atbrīvot vīru no despotiskā aizbildņa žņaugiem, īsti nesaprotot, ka Ņižinskim Djagiļevs, balets un īstā dzīve ir sinonīmi. Sekas ir dramatiskas: niknais Djagiļevs ne vien padzina dejotāju, bet arī atriebjoties lika nemitīgus šķēršļus ikvienam mēģinājumam izveidot savu baleta trupu.

Kā glābiņš no grūtībām – bezdarbības, kara posta, nespējas sadzīvot ar sievasmāti – nāca ārprāts: lēnām, teju nemanāmi. 1919. gadā Ņižinskis sešus mēnešus rakstīja dienasgrāmatu, kurā atklājas viņa pārdzīvojumi un veselības sabrukums. Vēlāk Romola, cīnoties ar naudas problēmām, nolēma tās izdot, un 1936. gadā dienasgrāmatas tika publicētas.

1919. gadā kādā Šveices viesnīcā notika Ņižinska pēdējā uzstāšanās. Slavenais lēciens ir tieši tāds pats kā parasti, taču pēc izrādes dejotājs neko neredzošām acīm raugās zālē.

Pavisam drīz Vāclavs satikās ar Eiženu Bleileru, cilvēku, kurš pirmais skaļi pateica vārdu šizofrēnija. Dejotāja dienasgrāmatā pēdējais ieraksts vēsta par nodomu doties uz šo tikšanos. Drīz vien Ņižinski nosūtīja uz sanatoriju Kreiclingenā, pēc tam – uz klīniku Bellevjū. Dažādās klīnikās viņš pavadīja pēdējos 30 savas dzīves gadus.

"Vēstule cilvēkam" nav biogrāfisks stāsts par Ņižinski, bet gan izrāde par spēcīgiem pārdzīvojumiem, attiecībām ar mākslu, Dievu, ģimeni un emocionālām dilemmām, stāsta Andrejs Žagars.

"Šī drīzāk ir refleksija par Ņižinska dienasgrāmatu. Es, kā visi dejotāji, savas karjeras laikā esmu dejojis darbos, kas veidoti "pēc Ņižinska", jo tās lomas, ko viņš veidoja sev, man nav piemērotas, man ir citāda fizika, cits ķermenis. Šai izrādē 80% ir improvizācija, un es gribu uzsvērt, ka tā nav dejas izrāde, bet teātra projekts, lai gan no sākuma līdz beigām tajā ir kustība. Tur ir Ņižinska attiecības ar Dievu, ģimeni, tēva lomu, ticību, teātra mākslu, politiku. Šis ir brīnišķīgs darbs, kas kā saplēstā spogulī ataino Ņižinska personību," par izrādi teicis mūsdienu baleta leģenda Mihails Barišņikovs.

Biļetes uz monoizrādi "Vēstule cilvēkam" Rīgā ir nopērkamas "Biļešu serviss" tirdzniecības vietās un internetā, to cena sākot no 70 eiro.