Mihails Barišņikovs par savu Rīgu. Saruna un atmiņas par dzimto pilsētu  (23)

Ko var pajautāt Mihailam Barišņikovam, kad esi sapņojis par tādu iespēju vairākus gadus? Kad Operas un baleta teātrī, kur vecāki veduši no trīs gadu vecuma, viņu, "Bazilu", atceras ar bikliem čukstiem. Kad 22. skolā, kur iet tavi bērni, klīst stāsti par viņa ugunīgi izpildīto čardašu tieši šajās sienās. Kad viņa bijušie kolēģi un draugi sapņaini aizver acis un izdveš aizkustinošus stāstus par Mišas pirmo sunīti no patversmes, par to, kā viņš nakts vidū lidoja uz Rīgu, lai iedzertu divus alus, kā apmaksāja mīļotā pasniedzēja ceļojumu uz Ameriku un uzņēma pie sevis dārgo ciemiņu. Kad katra viņa atbraukšana dzimtajā pilsētā tiek apvīta ar leģendu un pašu neiedomājamāko pieņēmumu lērumu, kad, lai iegādātos biļeti uz viņa izrādi, cilvēki nakšņo pie biļešu kasēm teltīs, kad viss krievu bomonds ("beau monde" no franču valodas) zaudējis cerības iegūt viņu sev, ceļo no Krievijas tikai tādēļ, lai ieliktu "Facebook" atzīmi "Rīga, Baryshnikov"…

Turklāt sarunai atvēlētas ir tikai 15 minūtes ar pieklājīgu norādījumu, ka Mihails Nikolajevičs atbild ilgi un dziļdomīgi. Var gadīties, ka jūsu pirmais jautājums arī būs vienīgais, kas ietilps viņa saspringtajā grafikā. Atliek tikai izspēlēt kādu viltību ar aprēķinu, ka, ja reiz viens jautājums, tad, lai viņš ir pietiekami plašs un liktu atbildēt par leģendām, pārdzīvojumiem un noskaņojumu. Galu galā pajautāju Barišņikovam, ko viņam nozīmē Rīga – vietas, cilvēki, smaržas, noskaņojums. Un vēl organizatori piekodināja, ka jautājumus jāuzdod angļu valodā, tā viņam esot ērtāk.

Uzmanīgi mani nopētot, Mihails Nikolajevičs izstiepa savu raupjo un sauso plaukstu: "Здрав-ствуй-те!" Viņa krievu valoda ar ļoti jūtamo amerikāņu akcentu un trāpīgiem iespraudumiem franču valodā tik ļoti piedien visiem ar baletu saistītajiem. Viņš mani ielenca ar bagāto vārdu krājumu un lika iespringt neparedzamo frāžu dēļ – Barišņikovs vai nu negribēja apvainot ar sīkstiem formulējumiem, vai arī vienkārši atmiņas uzplaiksnīja no vienas uz otru – tik ļoti viņš nevēlējās atklāties.

Viņa pirmā sunīša pieminēšana jautājumā izsauca skeptisku mīmiku un teikumu: "Tikai, lūdzu, bez siekalām un asarām!" Bija jācenšas.

"Es atgriezos Rīgā (1998. gadā) ar pilnīgi vēsu galvu. Ģībonī nekritu. Kaut kas iekustējās, pat ļoti iekustējās tikai tad, kad pirmo reizi atnācu uz kapiem, 30 gadus pēc maman nāves" (mammu Barišņikovs visbiežāk sauc tieši tā – "maman" – ar uzsvaru uz pēdējo zilbi, savukārt vārds "tēvs" no viņa mutes skan pavisam sausi un bez emocijām). "Un tā… Rīga laika gaitā man pārtapusi tikai par ģeogrāfisku jēdzienu."

"Jau tad, kad strādāju Kirovas teātrī un atbraucu ik pa reizei nodejot izrādē "Dons Kihots", es sajutu, kā esmu aizgājis no šīs pilsētas. Vēlāk aizgāju uz visiem laikiem. Tas bija baisi, vēl pats par sevi nobrīnījos, bet tā… Varbūt kaut kādā mērā šādu vēsumu var skaidrot ar attieksmi pret Krievijas realitāti. Te notika tāds, kā saka franči, "chassé croisé" ("krusts uz krusta" – no franču val.), viss apvienojās vienā ainā."

"Es izaugu interesantā poli-trijstūrī, kurā ģimeni 1945. gadā ieveda mans tēvs-militārists; maman ar viņu apprecējās pēc pirmā vīra nāves frontē. Te es arī piedzimu, 1948. gadā… Atzīstos, mani stipri izbrīnīja tas, kas notika šajā vidē vēlāk. Es ļoti labi sapratu, kur skatījās Brīvības statuja. Mana drauga Andra (Vītiņa – red.) tēvs otro reizi iznāca no gulaga, es ļoti labi zināju viņa stāstu un to, par ko tas ir. Bet man tā sociopolitiskā situācija vienmēr izlīdzinājās ar teātri. Ja tā nebūtu, es nezinu, kas ar mani būtu noticis."

Barišņikovs kategoriski noraidīja Oksanas Jarmoļņikas vārdus, ka viņam Doma laukumā speciāli tiek celts dzīvoklis "pied-a-terre" ("kāja uz zemes" – no franču val.), kur dejotājs apmetīsies laikā, kad ciemosies dzimtajā pilsētā. "Tās ir muļķības! Jebkurā gadījumā – šobrīd. Pat domāt par to negribu. Nē, nē un nē – nav nekā! Tās ir pīlītes!" Turklāt viņš nenoraidīja stāstus par ilgo un draudzīgo būšanu ar Oksanu un Leonīdu Jermoļņikiem, ar kuriem iepazinies caur Juzu Aleškovu. "Mēs tiekamies neitrālajā zonā un šeit, ne mazāk neitrālā joslā. Bet palikt Rīgā – tādas idejas man nav".

Ne mazāk apņēmīgi viņš noraidīja jebkādu pieņēmumu par emocionālo saikni ar Sanktpēterburgu. "No Ļeņingradas man palikušas vien jaunības dienu atmiņas – tā pilsēta un tie cilvēki, ar dažiem no kuriem es ik pa laikam vēl sazinos. Bet nekādu jūtu, vēlmes vai nervu redzēt to pilsētu no jauna. Man tas vienkārši nav interesanti. Pilnīgi neiespējami, ka es tur kādreiz varētu atgriezties, lai kā arī mainītos apstākļi."

Par savu vēlēšanos, lai apstākļi mainītos, Barišņikovs pēc paša vēlēšanās pacilāti un emocionāli runā divas minūtes ilgāk kā paredzēts. Pēc visām sākotnējām norādēm uz sava "prāta vēsumu", viņu ļoti uztrauc politiskā situācija dzimtenē – pinoties vārdos, viņš ar lielu riebumu izdveš Putina un Trampa uzvārdus, aprakstot savus iespaidus par ASV prezidenta amata kandidāta nesenajiem izteicieniem, ka Amerikai nevajadzētu aizstāvēt Latviju uzbrukuma gadījumā.

"Tas ir diezgan dīvaini, ka Latviju izrāva no visām Baltijas valstīm. Kāpēc pēkšņi Latvija, nevis Igaunija vai Lietuva? Ja Putins uzbruks, ko jūs darīsiet? Protams, ka man tas stipri sit pa nerviem – tas, ko saka Maskava, ko Tramps… Šajā nozīmē es ļoti uztraucos par Latviju – brīvu valsti, pār kuru sava tauta ne tik sen sākusi valdīt. Cik tur tās demokrātijas Latvijā ir bijis pēdējo pāris gadsimtu laikā? No 1918. līdz 1936. gadam un viss. Viņai šoreiz ir jāspēj pastāvēt par sevi. Demokrātija nav vienkārša lieta, jo īpaši, ja to dara nopietni, ar tīru sirdsapziņu un bez konjuktūras. Te es ļoti uztraucos par Latviju un visu Baltiju."

Īsumā – ja uztraucas, tātad mīl. Par to liecina arī Mihaila Barišņikova atmiņas uzzibsnījumi par Rīgu.

Bērnības māja Skolas ielā 36 a

Es uzaugu komunālajā dzīvoklī uz Skolas ielas – viena tualete, viena vanna, nekad nebija siltā ūdens. 22. skolu, kur gāju pirmajās klasēs, atceros diezgan miglaini. Tas stāsts par čardašu, ko jums pastāstīja, nekādā veidā nav iegūlies man atmiņā. Mēs tur visu laiku dejojām kaut kādas tautu dejas – ukraiņu dejas, krievu dejas, polku, latviešu… Ideja, ka jātop par dejas profesionāli neradās tad. Tas bija vēlāk.

Pirmā studija uz Kr. Barona un Blaumaņa stūra

Mana mamma iedraudzējās ar Jevgēņiju Nikolajevnu Muhortovu, kura kādreiz dejoja kordebaletā Lielajā teātrī. Maman ļoti apbūra šī ekstravagantā dāma ar spilgti uzkrāsotām lūpām, pēc kurām uzreiz bija skaidrs, ka viņa ir dejotāja un pilsētniece. Mani uzņēma studijā pie Muhortovas, ēkā uz Barona un Blaumaņa stūra, kas joprojām tur atrodas, netālu no mana bērnudārza. Tur mani nostādīja pirmajā pozīcijā un oficiāli paziņoja: jā, viņam ir dotības.

Jevgēņija Nikolajevna arī pasniedza man pirmo klasiskās dejas kustību grupu. Pēc gada es sapratu, ka man tas viss patīk, un jau augustā es veiksmīgi stāvēju baleta skolas atlases komisijas priekšā. Atceros sava pedagoga Valentīna Bļinova apstiprinošo skatienu, māksliniekus Cukanovu un Vītiņu – tā arī viss sākās

Operas un baleta teātris

Uz baleta skolu atnācu 10 gados, bet tā bija pilnīgi apzināta izvēle. Tieši tur es izaugu, bez šīs skolas nekas manā dzīvē nebūtu izdevies. Bez skolas un teātra – tas ir absolūti brīnišķīgs. Auditorijas un skatuves attiecības tur ir ļoti labas: diezgan liela zāle ar 900 vietām, bet sajūta kā kamerzālē.

Rīgas jūras līča krasts

Melluži, Asari, Dzintari… Esmu tur bijis dažādos laikos un dažādos apstākļos. Sākumā tēvs īrēja pāris istabas Jūrmalā, bet pēc tam es tur biju ar Andra Vītiņa ģimeni. Tad – Līgo svētkos pie Lielupes ietekas – ugunskurs, tērpi, mēs vācām dzintarus. Man ar mammu ļoti patika iet lasīt mellenes un sēnes. Skuju smarža, kāpas, vējš, aukstais ūdens – to visu es ļoti labi atceros.

Rīgas hipodroms

Tas ir netālu no šokolādes rūpnīcas. Tur atradās vecas nolaistas mājiņas. Mēs līdām tajā noslēpumainajā un skaistajā pasaulē, izlauzām dēļus no sētas un skatījāmies, kā pa hipodromu auļo zirgi ar ratiem, kuros sēž žokeji brillēs. Ainu, kas pavērās, aptvēra bieza šokolādes smarža no rūpnīcas puses.

Meža kapi

Pirmo reizi neatkarīgajā Latvijā es ierados ar vecākajiem bērniem (1998. gadā – red.). Es pats izbrīnījos, ka manī nekas neizraisīja emocijas. Un kaut kas iekustējās, pat ļoti iekustējās tikai tad, kad aizgāju līdz maman kapu kopiņai Meža kapos

Tad vēl mani pedagogi Valentīns Bļinovs un Juris Kaprālis bija dzīvi. Šobrīd jau lielākā daļa to, ar kuriem kopā biju tolaik, ir aizgājuši. Un viņi ir kapsētā. Pat no mūsu klases palikuši vien daži cilvēki – mēs satiekamies, kad atbraucu.

Šai reizē esmu atbraucis ar savu sievu (žurnālisti, režisori, bijušo dejotāju Lisu Rainhartu – red.) un mazo Soņku. Lai gan, kāda viņa maza – 22 gadi. Viņa arī apciemos mamanu, savu vecmammu. Šī kapsēta ir tas, kas mani šeit pietur. Viss pārējais – ne.

Pēc slavenā baletdejotāja Vāclava Ņižinska dienasgrāmatas motīviem tapušo monoizrādi "Vēstule cilvēkam" būs iespējams skatīties Latvijas Nacionālajā operā trešdien, 3. augustā, plkst.19:00.

Kopumā "Vēstule cilvēkam" būs skatāma piecus vakarus pēc kārtas – līdz 7. augustam ieskaitot.