Pirmo reizi Latvijā – Roberts Vilsons. Ikoniskākie izcilā režisora iestudējumi

Vilsons aktīvi darbojas mākslas pasaulē jau no 20. gadsimta 60. gadu beigām, taču Latvijā viņa darbi vēl nekad nav bijuši skatāmi.

Izrāde, kuras pamatā ir izcilā baletdejotāja Vaclava Ņižinska dienasgrāmatas un kura savu pirmizrādi piedzīvoja pērn Spoleto, Itālijā, šogad turpina pasaules turneju, kurā iekļauta arī Barišņikova dzimtā Latvija. Aicinām iepazīt leģendārākos Vilsona iestudējumus, kas visspilgtāk raksturo viņa rokrakstu.

Protams, Roberta Vilsona mākslinieciskā darbība teju ne mirkli nav apstājusies, tādēļ vērts pieminēt dažus spilgtākos jaunākos darbus. Piemēram, izrāde "Puškina pasakas" (2015), "Ādama kaislība" (2015), "Melnie" (2014), "1914" (2015) un "Vecā sieviete" (2013), kas iestudēta kopā Vilemu Defo un Mihailu Barišņikovu.

Pirmo un vienīgo reizi iestudējums, kura autors ir Vilsons un "Byrd Hoffman School of Byrds", tika demonstrēts 1972. gadā Irānā, Širāzas mākslas festivālā. Tas ilga septiņas dienas jeb 168 stundas, un tajā līdzdarbojās aptuveni 700 cilvēku, turklāt ne tikai profesionāli mākslinieki, bet arī vienkārši cilvēki, kurus Vilsons sastapa Širāzas tirgū.

"Es vēlējos vērot dzīvi, kāda tā ir un padarīt to par īpašu. Kāds cep maizi vai gatavo salātus, vai vienkārši malko tēju. Tas viss kā atvērts logs uz parastiem un neparastiem notikumiem, kuri mijiedarbojas," režisors par savu izrādi rakstīja Ņujorkas Modernās mākslas muzeja izstādes "Mūsdienu Irāna" katalogā.

Šī Vilsona un komponista Filipa Glāsa opera pēc tās pirmizrādes Aviņonas festivālā Francijā plaši tika dēvēta par 20. gadsimta izcilāko mākslinieciskāko sasniegumu, tomēr tā izrādīta ir visai reti.

"Einšteins pludmalē" lauž visus operas kanonus. Glāss tradicionālo operu pavadošo orķestri aizstāja ar sintezatoriem, koka pūšaminstrumentiem un Filipa Glāsa ansambļa vokāliem. Iestudējums atkāpjas no stāstījuma formas – darbā izmantota spilgtu attēlu sērija, kas pretstatīti abstraktām deju ainām.

"Iespējams, ka darbs "Einšteins pludmalē", līdzīgi kā pats Einšteins, ir pārspējis pats sevi. Tas nav vairs nav tikai sava laika apliecinājums, bet drīzāk kas pārlaicīgs. Einšteinu [pludmalē] ir jāredz atkal un atkal, to vajag iepazīt un izgaršot. Un kā pieredzi atcerēties visu mūžu," rakstīja "The New York Times" kritiķis Džons Rokvels.

Šo operu – avangardisko muzikālo fabulu – Roberts Vilsons radīja sadarbībā ar amerikāņu rakstnieku Viljamu Berouzu un mūziķi Tomu Veitsu. Stāsts ir balstīts vācu pasakā "Mednieks", kur kāds klerks noslēdz darījumu ar pašu nelabo, lai iekarotu savu mīļoto, kura beigās mirst no viņa paša rokas.

Neskatoties uz saistību ar folkoloru, libretā ir saskatāmas arī autobiogrāfiskas atsauces uz paša Berouza dzīvi, proti, dzērumā, attēlojot skatu no Vilhemla Tella leģendas, Berouzs nošāvis pats savu sievu.

"Vilsona kungs ir skatuves mākslas burvis. Attālinoties no "Einšteina pludmalē" estētiskajiem nesasniedzamā meklējumiem, izrādē "Melnais jātnieks" viņš drīzāk ir leļļu teātra aktieris un nepārspējamo efektu burvju mākslinieks. Kopējais vizuālais koncepts rada vācu ekspresionisma, japāņu kabuki un amerikāņu vodeviļas sajaukumu, muzikālās komēdijas un mēmā kino saspēli," rakstījis "The New York Times" autors Stīvens Holdens.

Vilsona interpretācijas par vienu no spilgtākajiem un vienlaikus traģiskākajiem sievietes tēliem operas vēsturē pirmizrādi piedzīvoja 1993. gadā Parīzes Nacionālajā Operā.

"Šis iestudējums ir viens no Vilsona ikoniskākajiem darbiem, kas atspoguļo viņa māksliniecisko rokrakstu. Scenogrāfija, kustību partitūra un emociju izpausmes ir minimālistiskā stilā," skaidro Žagars.

Tērpus šim operas uzvedumam darinājusi Frīda Parmedžiani, kas no 1978. gada līdz pat 2008. gadam bija pieprasītākā kostīmu māksliniece Eiropā. Savukārt horeogrāfiju iestudēja nu jau aizsaulē aizgājušais japāņu mākslinieks Suzuši Hanajagi.

Vilsons vēlējās iestudēt izsmalcinātāku "Madama Butterfly" versiju, atkāpjoties no tradicionālajām japāņu kultūras klišejām, piemēram, ziedošie sakuras ķirši, japāņu valodas atdarinājumi.

Mono izrāde, kuru Vilsons gan pats režisēja, gan tēloja galveno lomu, ir balstīta uz atsevišķām Šekspīra traģēdijas daļām.

"Pirms dažiem gadiem cilvēki sacīja, ka mani neinteresē vārdi, tāpēc izlēmu – kāpēc ne, es iestudēšu "Hamletu". Tas bija liels izaicinājums un es uzskatu, ka ir svarīgi šādus izaicinājumus pieņemt.

Iespējams, "Hamlets" ir izcilākā luga un izcilākais teksts, kāds jelkad ir sarakstīts," savā autobiogrāfijā minēja Vilsons.

Sākotnēji Vilsons bija domājis iestudēt izrādi ar plašāku aktieru trupu, taču izlēma izaicināt sevi un tēlot galveno lomu pats. Izrāde bija kā monologs, kā sapņainas atmiņas par lugu. "Darbs veidots kā retrospekcija, kur Hamlets citē Ofēliju, Ģertrūdi un citus tēlus. Izrāde notiek Hamleta prātā. Tā sākas un beidzas ar viņa pēdējiem vārdiem," stāsta Vilsons.

Trīs stundu garā izrāde, kas bagāta Vilsonam raksturīgajiem gaismas efektiem, ir balstīta uz indonēziešu eposu, kas tapis laika posmā no 13. līdz 15. gadsimtam un kuru adaptējusi Roda Grauere. Iestudējumā darbojas 53 dejotāji un mūziķi, kuri visi ir indonēzieši, pārsvarā no Indonēzijas Sulavesi salas, tai skaitā vēl daži atlikušie Sulavesi cilts "bissu" šamaņi.

Šajā izrādē Vilsons demonstrē sev raksturīgo ekspresionismu, māksliniecisko līdzekļu blīvumu, ko apliecina gan aktieru, gan mūzikas izvēle. Iestudējumā 12 mūziķi spēlē 70 dažādus nacionālos instrumentus.

"I La Galigo" pirmizrādi piedzīvoja trupas mājas pilsētā, proti, Sulavesi galvaspilsētā Makasarā.